Melnais stārķis ir Latvijā sastopams aizsargājams stārķveidīgo kārtas putns, kuru var atpazīt un viegli atšķirt no baltā stārķa pēc melnā apspalvojuma.
Melnais stārķis2
42
0
Fakti par melno stārķi:
•Pašreizējā skaita vērtējums Latvijā ir 500–700 pāru.
•Ilgākā ligzdošana vienā ligzdā Latvijā — vismaz 47 gadi.
•Ilgākais mūžs savvaļā — vismaz 26 gadi (Latvijā, pie Ventspils 1981. gadā gredzenots putns, kurš 2007. gada rudenī redzēts Izraēlā gāju laikā, joprojām dzīvs).
•Vienas paaudzes nomaiņas periods — apmēram 8 gadi.
•Skaita samazinājums Latvijā triju paaudžu laikā (pārrēķināts no faktiskā kopš 1991. gada) – vairāk nekā 60%.
•Lielākā zināmā ligzda — vairāk nekā 2 m3, svara aplēse >1000 kg.
•Ligzdas priežu vidējais vecums – 207 gadi.
•Latvijā ligzdo pieci procenti no pasaules melno stārķu populācijas, taču to skaits pamazām sarūk.
Latvijā: Latvija ir viena no Eiropas valstīm, kur melnie stārķi pagaidām vēl sastopami samērā lielā skaitā un piemērotās vecās mežaudzēs ligzdo regulāri. Tomēr to skaits pēdējās desmitgadēs ir ļoti ievērojami samazinājies. Kopējais ligzdojošo putnu skaits tiek vērtēts kā 500-700 pāru. Pavasarī atlido martā, aprīlī un rudenī aizlido uz ziemošanas vietām septembrī. Latvijas melnajiem stārķiem nozīmīga ziemošanas vieta ir Etiopija.
Reklāma
Aizsardzība: Pasaules mērogā melnais stārķis nav īpaši apdraudēta putnu suga. Toties Eiropā tas ir rets un aizsargājams putns un vairumā valstu tiek veikti sugas aizsardzības pasākumi. Ievērojams skaita samazinājums pēdējos gados ir novērots tieši Baltijas valstīs.
Iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un Latvijas sarkanajā grāmatā. Stārķa populāciju apdraud vecāko mežu izciršana, veco koku bojāeja, traucējums ligzdošanas sezonā. Kopš neatkarības atjaunošanas melno stārķu skaits Latvijā ir samazinājies gandrīz divas reizes. Sugas aizrsardzībai tiek veidoti mikroliegumi.
2008. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrība melno stārķi izraudzījās par Gada putnu Latvijā
Izskats: Augumā nedaudz mazāks par balto stārķi. Ķermenis 52-58 centimentru augsts, svars ap 3 kilogramiem. Galva, kakls, pakakle, virsējā ķermeņa puse melna, iezaļgani sārtu metālisku spīdumu. Krūtis, spalvas, paaste un spārnu apakša balta. Knābis, kājas un gredzeni ap acīm sarkani. Ļoti piesardzīgs putns un izvairās no cilvēku klātbūtnes. Pēc uzbūves un uzvedības līdzīgs baltajam stārķim.
Barošanās: Barība dažāda - pārsvarā mazas zivtiņas (reti pārsniedzot 15 cm garumu) un vardes. Vēl arī dēles, sienāži, maijvaboles, ūdens kukaiņi, ļoti reti barībā mazi uz zemes ligzdojoši putni un čūskas (zalktis barībā Latvijā konstatēts vienu reizi). Barojas parasti vienatnē, taču neligzdojošie putni mēdz pulcēties nelielās grupās. Ziemošanas vietās uzturās baros.
Reklāma
Balss: Balss klusa, knābi klabina daudz retāk kā baltais stārķis.
Vairošanās: Ligzdo vecos, tumšos mežos, cilvēkiem grūti pieejamās vietās. Ligzdu vij pamatīgu - lapu koku galotnēs, dažreiz noliektos zaros. Ligzdošanas teritoriju attālums parasti ir ne tuvāk kā 6 kilometri. Melnie stārķi ir ļoti konservatīvi un savu ligzdu izmanto daudzus gadus. Latvijā ilgākā zināmā ligzda lietota vismaz 57 gadus. Dēj 3-5 baltas olas ar zaļganu nokrāsu. Perē 30 dienas. Izperētie mazuļi pamet ligzdu pēc 65 dienām, kolīdz iemācās lidot. Pāri monogāmi, atlido kopā un kopdzīvi turpina daudzus gadus. Savvaļā melnā stārķa mūžs var sasniegt vismaz 26 gadus.
Izplatība: Kā ligzdotājs melnais stārķis ir izplatīts visā Eirāzijas mežu zonā no Beļģijas un Francijas rietumos, līdz Tālajiem Austrumiem. Eiropas populācija ziemo ziemeļu un ekvatoriālajā Āfrikā, Āzijas - pārsvarā Indijā un citur Dienvidāzijā. Nelielas, ar galveno izplatības areālu nesaistītas nometnieku populācijas sastopamas Pireneju pussalā un Dienvidāfrikā.
Tev patiks šie raksti
