Pirmkārt sveiciens visiem jaunajā gadā. Pārāk nenovirzīšos no tēmas, taču vienkārši niezēja pirksti agri vai vēlu uztaisīt šādu rakstu. Protams, kā jau daudzi noprot, šajā rakstā visvairāk apspriestais jautājums būs vai šis radījums vēl ar vien ir dzīvs?! Pats pēc dabas esmu cilvēks, kas savus pieņēmumus balsta uz faktiem, taču šī ir viena no tām sfērām dzīvē, kur arī man patīk pafantazēt. Kopumā šajā rakstā centīšos blakus zināmajiem faktiem paust savu viedokli, tiesa, netaisos konkrēti nostāties kāda apgalvojuma pusē. To atstāšu Jūsu ziņā…..
Megalodons – viedoklis…14
Megalodons neapšaubāmi ir viens no(ja ne pats) iespaidīgākajiem radījumiem kāds uz šīs zemes ir dzīvojis vai vēl joprojām dzīvo. Pēc šis bildes varam salīdzināt varenāko sauszemes un ūdens plēsēju un neapšaubāmi secināt, ka Tiranozaurus rex nobāl sava sāncenša priekšā ne tikai pēc fiziskajiem apmēriem, bet arī, ņemot sakodienu, kas megalodonam bija vairāk kā divreiz spēcīgāks . Pieturoties pie oficiālās versijas, būdams varenākais plēsējs kāds jebkad dzīvojis megalodons valdīja okeānos vairāk kā 16 miljonus gadu līdz sastapa sev līdzvērtīgu pretinieku, proti, klimata pārmaiņas. Toreiz(pirms vairāk kā 2,6 miljoniem gadu) ūdens bija daudz siltāks nekā tagad un mainoties tā temperatūrai šie radījumi nebija spējīgi izdzīvot, turklāt izmira arī vairākas citas lielo dzīvnieku sugas, kas ikdienā bija megalodonu ēdienkartē.
Salīdzinot ar pēcnācējiem, kas dzīvo okeānos mūsdienās daudzi noteikti priecājas, ka šie radījumi ir izmiruši. Salīdzinot pat lielākās baltās haizivis kādas esam redzējuši ar šo nezvēru bikses ātri vien ir pilnas. Varētu stundām ilgi stāstīt par lielajām izmēru atšķirībām, taču pilnīgi pietiek, ja salīdzina megalodona zobu ar baltās haizivs un pārējo mūsdienu haizivju zobiem(attēlā). Uzreiz ir redzams kāpēc „lielajam zobam” savos ziedu laikos okeānā pretinieku nebija.
Spriest par to vai megalodoni vēl ar vien klejo pa okeāniem mums paliekot nemanīti, protams ir samērā neobjektīvi, taču dzīvojam brīvā, demokrātiskā(vismaz pašlaik) pasaulē. Kad jau pirms vairāk kā simts gadiem atradām fosilijas, kas nenoliedzami liecināja, ka šie radījumi ir eksistējuši, neviens vairs nevarēja apgalvot, ka tādi nav pastāvējuši. Līdz ar to pagriežot to otrādāk – mēs esam pierādījuši, ka šie radījumi ir eksistējuši, taču nesam simtprocentīgi pierādījuši, ka tie ir izmiruši!
Lai gan neviens līdz šim nav spējis iegūt pilnīgi apstiprinošu materiālu tam, ka megalodons vēl ir dzīvs, taču ik pa laikam gūstam jaunu informāciju(par avotu patiesumu grūti spriest) no lieciniekiem, kuri redzējuši milzīgus radījumus iznirstam augšējos okeānu slāņos, taču tikpat ātri arī pazūdam. Divi viszināmākie gadījumi nāk no Austrālijas, kur 1918.gadā kāds zvejnieks, kurš jūrā pavadījis gandrīz visu dzīvi, ar komandu vairākas dienas atteicās atgriezties darbā. Iemesls bija diezgan neticams – pēc šo vīru vārdiem viņi ūdenī esot redzējuši vismaz 35 metrus garu zivi, kas noteikti nebija valis. Tāpat arī 1960.gadā kādam kuģim saplīsa dzinējs, līdz ar to nirēji bija spiesti laisties lejā un veikt dzinēja remontu. Par to viņi tur piedzīvoja neviens īpaši stāstīt negribēja, jo baidījās no sabiedrības reakcijas . Kā vēlāk par dzirdēto pastāstīja kuģa kapteinis, tad viņa vīri esot redzējuši vismaz 30 metrus garu zivi peldam garām kuģim pietiekami tuvu, lai varētu skaidri saskatīt ka tā ir haizivs. Kā arī neskaitāmi āķi, tīkli un harpūnas, kas pazūd okeānos katru gadu, turklāt daudzi no tīkliem tādos izmēros, ka pat valim vajadzētu tajos sapīties. Šie visi gadījumi, protams, atstāj neierobežotu vietu minējumiem.
Tas ko mēs zinām šobrīd ir tas, ka mēs nezinām neko par 95% no kopējās ūdens pasaules. Vidējais okeāna dziļums pasaulē ir virs 4 kilometriem, kamēr jau simts metru dziļumā ir piķa melna tumsa. Par to, kas notiek zem šis „joslas” mēs varam lielākoties tikai minēt. Pašlaik visā pasaulē okeāna dibenā ir izvietotas simtiem kameru, kuru galvenais mērķis gan ir palīdzēt veikt zinātniskus eksperimentus, vācot dažādu materiālu paraugus. Tiesa, šis kameras ir publiskas, līdz ar to ikviens cilvēks, kuram nav ko darīt var sēdēt un vērot kamerās notiekošo, taču vismaz līdz šim ar šādu tehnoloģiju palīdzību nav gūti panākumi megalodonu piefiksēšanā. Realitāte ir tāda, ar pašreizējām tehnoloģijām vienkārši nav iespējams izsekot visam okeānā notiekošajam. Ņemot vērā kopējās ūdens platības uz zemes, pat tāda milzeņa atrašana ir kā meklēt adatu siena kaudzē.
Pamatots jautājums – ja šis nezvērs tiešām ir dzīvs kā nākas, ka neviens nevar par 100% apgalvot, ka ir to redzējis. Lai gan liktos, ka ar to arī diskusija beidzas, taču ir daži apstākļi, kas jāņem vērā. Kā mēs zinām neviena vien suga ir tā sauktie „dziļūdens iemītnieki”, kuri gadu tūkstošu vai miljonu gaitā ir pielāgojušies dzīvei ūdens zemākajos slāņos līdz ar to izniršana virspusē nozīmētu samērā ātru nāvi un arī tādi kuri spiediena rezultātā vispār nav spējīgi pietuvoties ūdens virspusei. Pieņemot, ka megalodons tiešām būtu varējis izdzīvot un pavada dzīvi okeāna dzīlēs, parādās cits jautājums – ar ko tas barojas? Skaidrs, ka lielākā daļa zemūdens zivju spētu būt par zobu bakstāmo nevis kārtīgu maltīti „lielā zoba” iespaidīgajam kuņģim, taču neaizmirsīsim, ka vaļi, kas allaž ir bijuši magalodonu barības piramīdas augšgalā nav nekur pazuduši, bet vēl joprojām, tiesa, ne visai lielā daudzumā(„paldies zvejniekiem”) dzīvo lielajos okeāna plašumos. Lai gan bieži redzams, ka vaļi iznirst ūdens virspusē, taču daudzas vaļu sugas lielāko dzīves daļu pavada tieši okeāna dziļākajos slāņos, kur tās ir samērā viegls medījums Jūs jau zināt kam. Turklāt, kā zināms baltās un citu sugu haizivis, kas ir tieši magalodona pēcteči pēc savas nāves nogrimst okeānā dibenā. Ja tāds pats liktenis piemeklē arī „lielo zobu”, tad tas padara tā pamanīšanu vēl sarežģītāku.
Tas, ka šādas „dziļūdens zivis” nespēs izdzīvot iznirstot ūdens virspusē, protams nenozīmē, ka tā nenotiek. Tas notiek reti bet notiek. Tādā veidā ne tikai ir atklātas jaunas sugas, bet arī izrādījies, ka sugas, kuras tika uzskatītas par izmirušām patiesībā nav nekur pazudušas, vienkārši laika gaitā pielāgojušās dzīvei savādākos apstākļos. Kā piemēram angļu valodā dēvētā „The Giant Oarfish”, par kuras esamību mēs lielākoties zinājām no nostāstiem un folklorām. Daudzi vispār šaubījās vai tāda ir eksistējusi un ja bija, tad noteikti jau ir izmirusi. Tā tas arī bija līdz....
viena tāda tika izskalota pie Meksikas krastiem!
1997.gadā notika, kas tiešām īpatnējs ko daudzi vēl arvien saista ar megalodonu. Sākot no sākuma zinātnē jau labu laiku ir ieviests jēdziens „The Bloop”, ko attiecina uz nenosakāmu un īpaši spēcīgu zemūdens skaņu, kuru 1997.gadā piefiksējusi Nacionālā Okeānu un Atmosfēras Administrācija(NOAA). Šī skaņa tika piefiksēta klusajā okeānā un bija dzirdama vairākas reizes. Pēc NOAA apraksta šis troksnis kļuva arvien skaļāks un to bija iespējams dzirdēt vairākos sensoros 5000km diapazonā. Lielākā daļa pētnieku ir pārliecināti, ka šī skaņā ir nākusi no kāda dzīvnieka, jo līdz šim tik straujas frekvences svārstības bija piefiksētas tikai no citiem dziļūdens iemītniekiem. Taču ja tā tiešām ir, tad situācija kļūst interesanta, jo kā jau pirms tam minēju šī skaņa tika fiksēta vairākos sensoros gandrīz 5000km diapazonā un tas nozīmē, ka šis troksnis ir skaļāks nekā ir jebkura vaļa radītais troksnis. Tas ir pamudinājis daudzus zinātniekus(un vienkārši daudz cilvēkus) pieļaut iespēju, ka kaut kur okeānā dzīvo radījums, kas izmēru ziņā krietni vien pārspēj zilo vali.
Protams, arī jāpiebilst, ka ne tuvu viss no tā ko dzirdam un redzam par megalodonu ir balta patiesība. Ne reizi vien ir apšaubīts dažādu pierādījumu autentiskums. Vēl nebijušus apmērus šāda veida maldināšana sasniedza, ka Discovery kanāls izveidoja veselu sēriju par šiem nezvēriem, apgalvojot, ka tie joprojām ir dzīvi. Lieki piebilst, ka visi pierādījumi bija fotošopa paraugdemonstrējums. Vēl jo vairāk tā dēvēto galveno izpētes ekspertu Kolinu Dreiku(attēlā) atveidoja aktieris ar ierakstiem dažās sabiedrībai zināmās Holivudas filmās.