Mirklis ir tikai mirklis, tas izgaist un tikai pēc gadiem to atceroties spējam novērtēt tā vērtibu un nozīmību. Arī vēsture veidojas no šādiem it kā nenozīmīgiem mirkļiem, kuru vērtība tiek atskārsta tikai ar gadiem.
Mazāk zināmi fakti XXII11
457
0
Pirmās kārtis Latvijā
Kārtis spēlētas jau ļoti sen un dažs labs kārtīs nospēlēja pat visu savu dzīvi un mantu. Bet Latvijas teritorijā pirmās izdotās kārtis bija nevis spēļu, bet gan zīlēšanas kārtis ‘’Laimes spēle’’. Tās bija latviskotas franču zīlnieces Marijas Lemormanas kārtis, kuras bija populāras dažādās valstīs.
Tās 1876.gadā Jelgavā iespieda grāmatu izdevējs un tirgotājs Johans Šablovskis. Laimes kārtis tika izdotas arī vēlāk, par to liecina uzraksti gan vecajā gotu rakstā, gan jaunajā ar latīņu burtiem. Pēdējo reizi tās iespiestas 1921.gadā.
Svinot Jelgavas 750gadi šīs kārtis piedzīvoja atjauninājumu pēc oriģinālajām 1921.gada kārtīm.
Volpi kauss Ritenbergai
Dzidra Ritenberga bija aktrise, kinorežisore un šarmanta sieviete. Savu karjeru viņa sāka kā aktrise Liepājas teātrī.1956.gadā jaunā aktrise debitē kino un uzreiz divās filmās – Rīgas kinostudijas īsmetrāžas filmā‘’Cēloņi un sekas’’ un ukraiņu Dovženko kinostudijas filmā ‘’Malva’’. Starp citu, Ritenberga bija pirmā latviešu aktrise, kura filmējās citas Padomju republikas filmā.
1957.gada Venēcijas kinofestivālā filma ‘’Malva’’ guva panākumus un Dzidra Ritenberga kļuva par pirmo latviešu aktrisi, kura guva starptautisku atzinību – Volpi kausu, kā labākā aktrise. Bet saņemt to viņai liedza padomju kino funkcionāri. Viņai neatradās vieta padomju delegācijā .Un kauss pie aktrises tā arī nenonāca. Pēc 20 gadiem kinorežisors Varis Krūmiņš šo kausu nejauši ieraudzīja pie kāda ar kino saistīta ierēdņa un atveda uz Rīgu. Kā tas viņam izdevās? Ir vairākas versijas: Pirmā – režisors ierēdni solīja iekaustīt, ja neatdos kausu, otrajā versijā Krūmiņš ‘’činovņikam’’ iestāstīja, ka balva nepieciešama tikai uz laiku izstādei par Latvijas kino, bet atpakaļ to vairs neatdeva. Lai nu kā, bet kauss publiski tika pasniegts aktrisei kinoteātra ‘’Rīga’’ Lielajā zālē.
Reklāma
Kā Jūrmalai vārdu meklēja
Pēc Latvijas proklamēšanas apvienoja daudzos peldu miestus un izveidoja Rīgas Jūrmalu. Un sākās arī pārdēvēšanas – Bilderiņi pārtapa par Bulduriem, Karlsbāde par Mellužiem, Edinburga par Dzintariem. Bija iebildumi arī par nosaukumu ‘’Rīgas Jūrmala’’, līdz šim nevienai pilsētai nosaukumā nav bijis divu vārdu un daudzu gadu garumā sākās jauna vārda meklējumi. Tika piedāvāti dažādi varianti – Kaija, Saulaine, Dzintarpils, Māra, Jūrpils, Jūriena, Dzintra un pat Lukomorje. Diskusijas bija, bet bez rezultātiem.
Ar laiku viss atrisinājās it kā pats no sevis. 1946.gadā Rīgas Jūrmala tika iekļauta Rīgas pilsētas sastāvā kā atsevišķs rajons un kļuva par Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonu. 1959.gadā to apvienoja ar Sloku un Ķemeriem un izveidojās Jūrmalas pilsēta. Bet nosaukums Rīgas Jūrmala šad tad dzirdams vēl joprojām.
No šuvējas par pirmo latviešu teātra zvaigzni
Dorotejas Šteinbergas vārds zināms tikai nedaudzajiem, bet Daces Akmentiņas vārds jau ir atpazīstamāks. Un tā ir viena un tā pati persona. Viņa nesapņoja par aktrises karjeru, gluži otrādi. Pārceļoties uz Rīgu, viņa, pateicoties labām atsauksmēm no kolēģēm un klientēm, kļuva par turīgu klientu iecienītu šuvēju.
Spēlēt teātrī viņu pierunāja draudzene, kura pati darbojās Rīgas Latviešu biedrības teātrī. Viņiem Gļinkas operā ‘’Dzīvība par caru’’ trūka laba alta Vaņas lomai, bet Doroteja labi dziedāja. Pēc trešās pierunāšanas reizes vecāki atļāva piedalīties, ar noteikumu, ka viņas vārds neparādīsies afišā, un meitene piekrita. Doroteja Šteinberga tika latviskota uz Dace Akmentiņa. Debija bija lieliska un 1887.gadā viņā kļuva par Rīgas Latviešu biedrības teātra štata aktrisi. Turpmākos gadu desmitus Akmentiņa nospēlēja daudzas izcilas lomas un ieguva ne tikai skatītāju, bet arī kritiķu simpātijas.
Savu pēdējo lomu jau būdama smagi slima, Jāņa Akurātera lugā ‘’Lāču bērni’’, viņa nospēlē 64 gados. Turpmākos dzīves gados slimība neatkāpās un 1936.gadā aktrise devās aizsaulē.
Pašpasludinātais ķēniņš
Uldriķis Kāpbergs piedzima 1869.gada 25.martā Miķeļtorņa jeb Pizes ciemā. Pats sevi viņš sauca par Uļi Kīnkamegu un bija lībiešu patriots un liels savādnieks. Kad 1923.gadā jaunās valsts valstsvīri noraidīja lībiešu lūgumu par lībiešu zemju neatkarību, viņš sevi pasludināja par lībiešu ķēniņu Uldriķi I un neatzina Latvijas valsti un tās likumus.
Annas un Uldriķa ģimenē bija 12 bērni, no kuriem lieli izauga 5 dēli un 4 meitas. Visi dzīvoja bez pasēm, nemaksāja nodokļus, bērnus skolā nelaida, bet mācīja mājās lībiešu valodā.
1932.gadā maijā Uldriķis Kāpbergs tika arestēts par nodokļu nemaksāšanu un liegumu dēlam Andrejam doties dienēt. Pēc mēneša viņš nomira Ventspils cietumā. Kā piemiņa palika viņa lībiski rakstītie dzejoļi un iesāktais Bībeles tulkojums lībiski. Pēc ģimenes galvas nāves ģimene vairs tik strikti nesekoja tēva noteiktajiem uzvedības likumiem, kaut gan pilnībā no tā neatteicās.
Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/vesture/Mazak-zinami-fakti-XXI/849929
Tev patiks šie raksti
un interesanti.
