Pagājušais mirklis jau ir vēsture. Un šo vēsturi rakstām mēs paši. Bet vēsturei neviens neko nevar pārmest. Pārmest var tikai tiem, kas šo vēsturi ir veidojuši.
Mazāk zināmi fakti IV20
740
2
Traģēdija Daugavpils aerodromā.
1927.gada 14.jūlija agrā rītā Daugavpils kara aerodromā avarē Aviācijas pulka vienvietīgā lidmašīna ‘’Sopwith Camel’’. Pilots, seržants Jēkabs Kaire gūst smagus ievainojumus un, ceļā uz slimnīcu, nomirst. Kara ministra ieceltā izmeklēšanas komisija noskaidro, ka ‘’Kaire pie pacelšanās ‘’aizlējis’’ motoru (ar sviru palīdzību nepareizi noregulējis gaisa un benzīna attiecības), kas novedis pie motora apstāšanās.’’ Pēc motora apstāšanās Kaire centies sagriezt lidmašīnu atpakaļ uz aerodromu, bet lidmašīna zaudējusi ātrumu un nokritusi.
Zudusī osta- Jelgava.
20gs sākumā Lielupei bija liela nozīme vietējo kravu pārvadājumos. Un 1930.gadā Jūrniecības departamentā sāka apspriest jautājumu par Jelgavas jūras ostas izbūvi. 22.septembrī, piedaloties kara, finansu un resoru, Jelgavas pilsētas un apriņķa valžu un kuģniecības sabiedrību pārstāvjiem, inženieris Leonards Gailis iepazīstina klātesošos ar izstrādāto ostas projektu. Tajā osta tiek iedalīta trīs galvenajās daļās; Eksportosta, Importa osta un Rūpniecības osta. Blakus galvenajiem ostas rajoniem bija plānota arī ziemas, vietējās kuģniecības un koku osta. 1931.gadā sākas Lielupes padziļināšana. 1934.gadā sākas labības eksporostas izbūve. Pēc pāris gadiem- 1936.gada 17.novembrī Lielupes krastā pulcējas jelgavnieki, lai būtu liecinieki Latvijas vēsturē pirmreizējam notikumam- ar Zemgales labību piekrautais tvaikonis ‘’Indra’’ no Jelgavas dodas uz Helsinkiem. Diemžēl jau 20.novembrī Latviju sasniedz ziņa, ka kuģis, astoņu ballu stiprā vētrā Rīgas līcī, pazudis bez vēsts. 3.decembrī Igaunijas piekrastē tiek izskalots viens no apkalpes vīriem ar ‘’Indras’’’ glābšanas riņķi. Kāpēc kuģis nogrima?- tas ir jautājums uz kuru nav atbildes. Bet šī nelaime vēl darbus ostas izbūvē neapstādināja. 1937.gadā tiek izstrādāts jauns ostas izbūves plāns (inženieris Ernests Kraulis) un 1939.gadā Lielupes posmā Rīga- Jelgava tiek uzstādītas 34 ugunis, kam būtu jānodrošina kuģniecības drošība uz upes. Vēl 1940.gada pavasarī tiek uzsākta 100m garās kuģu piestātnes būve. Bet tālākie politiskie notikumi šiem plāniem neļauj īstenoties.
Reklāma
Liepājas nauda.
Lai izpildītu vācu okupācija varas pieprasījumu- 50 000 rbļ. lielu kara kontribūciju, lai apgādātu savu armiju ar visu nepieciešamo, Liepājas valde 1915.gadā nolēma izlaist parādzīmes par 300 000 rbļ. Četru gadu laikā tika izlaistas 27 dažādu veidu naudas zīmes. Kuras rotāja pilsētas ģerbonis. Šī nauda kā maksāšanas līdzeklis darbojās ne tikai pilsētā, bet arī Grobiņas, Palangas, kas tolaik bija Latvijas teritorija, apriņķos. Arī Možeiķos (Lietuva) ar šo naudiņu varēja norēķināties. Arī Latvijas Pagaidu valdība Liepājas naudu atzina līdzvērtīgu tā laika Latvijas naudai- rubļiem, kas bija apgrozībā līdz 1925.gada janvārim. Līdz 1931.gadam šo naudu, tāpat kā Latvijas rubļus, varēja samainīt pret latiem.
Rifi Latvijā.
Nē, ne tādi kā siltajās zemēs, bet mākslīgie. 1981.gadā Klaipēdas ostā stiprs vējš uz mola izmeta tankkuģi ‘’Globe Assimi’’ un 16 tonnas naftas produktu vējš atdzen līdz Kurzemes piekrastei. Vēl pēc sešiem gadiem- 1987.gadā Ventspilī avarē ‘’Antonio Gramsci’’ un vēl 9 tonnas naftas produktu nonāk Kurzemes piekrastē. Tas noved pie sārtaļģu straujas samazināšanās. Bet šīs aļģes tika izmantotas agara iegūšanai. Tieši šajā laikā PPSRS tika izstrādāta mākslīgo rifu programma un 1990.gadā Papē realizējas mākslīgo rifu projekts. Sākumā tika izveidotas ar tīkliem apvilktas auto riepu piramīdas un nogremdētas 12m dziļumā. Tās tika nostiprinātas ar enkuru palīdzību, bet vētras tīklus saplēsa un riepas izmeta krastā. Tad meklēja un atrada citu risinājumu- četras sfēriskas betona konstrukcijas. Veidotas no septiņiem betona balstiem, kas no trīs metru augstā centra izvirzīti uz konstrukcijas malām. Starp šiem atzariem tika izvilkti tīkli. Un tas nostrādāja- uz tīkliem jau pēc gada bija sākušas augt aļģes. Pēc gadiem šis projekta uzraudzība tika pārtraukta. 2010.gadā nirēji atrada šīs betona konstrukcijas- viens vēl joprojām vesels, divi sagāzti uz sāniem un viens salūzis. To atjaunošana dotu kaut nelielu artavu Baltijas jūras atveseļošanā.
Mākslīgo rifu programma tika realizēta ne tikai jūrā, bet arī iekšējos ūdeņos. 1989.gadā, smago automašīnu riepas apvilktas ar tīklu, tika nogremdētas Lielupē, lai attīrītu upi no Slokas celulozes un papīra fabrikas radītā piesārņojuma. 1990.gadā Ķīšezerā nogremdēja koka kolektorus , kuru zari bija apvilkti ar tīkliem. Arī Daugavā pretī Mangaļsalai 1991.gadā tika izveidots rifs no vecām auto riepām.
30.gadu šiks- zīda tautastērpi.
Laiks starp abiem pasaules kariem bija nacionālā pacēluma laiks un bija vēlme apvienot mūsdienīgo ar latvisko. Un Roberta Hirša fabrikā ‘’Rīgas audums’’, pēc mākslinieku Niklāva Strunkes un Reinholda Kasparsona skicēm, 30.gadu otrajā pusē sāk aust dažādu novadu tautastērpu audumus no zīda. Tuvojās arī 1938.gada Vispārējie latviešu dziesmu svētki. Un daudz latvju zelteņu izvēlas savu latviskumu demonstrēt nevis smagnējos vilnas tautastērpos, bet gan gaisīgā zīda tautastērpos. Kā jau vienmēr, bija arī daudz kurnēšanas. Šo audumu ražošana gan ilgi neturpinājās, jo sākās jauns karš un pucēšanās vairs nebija aktuāla.
Vari apskatīties arī III DAĻU
Tev patiks šie raksti
. bet raksts vnk. lielisks, tā tik turpināt
