Mauzolejs - padomju zombēšanas mašīna? Turpinājums.13

Raidītāja noregulēšana

Ļaudīm, kas 1917. gadā uzurpēja varu Krievijā, uzdevumu loks bija neparasti plašs. Ja milzu valsti neprot vadīt, tad 150 miljonus iedzīvotāju kaut kādā veidā vajag ''nozombēt''. Zikurātā ievietots terafīms (vai pat vairāki - piemēram, Ļeņina ķermenis un rituāli nogalināta cara un carienes galvas) varētu radīt savdabīgu raidītāju, kas darbojas uz okultiem principiem. Lai programmēšana notiktu sekmīgi, raidītāju vajadzēja sinhronizēt ar ''uztvērējiem'' - miljoniem padomju pilsoņu galvu. Daži mistiķi šo vienas nācijas, kultūras vai reliģijas pārstāvju biolauku saskaņošanu sauc par egregoru. Egregora augstākie glabātāji spēj nosacīt nācijas uzvedību, radot nacionālās kopības izjūtu. Tātad, ja nav iespējams ietekmēt tieši egregoru, tad nepieciešams kaut kādā veidā slāpēt tā vilni vai bloķēt uztvērēju - vienu vai citu cilvēka smadzeņu daļu. Zikurātu pilnīgi iespējams izmantot par šādu slāpētāju, noskaņojot uz pareizās frekvences. Lai to paveiktu, bija vajadzīgs kāds artefakts, kas saistīts ar visu etnosu, - kulta akmens vai cits priekšmets no krievu svētumiem. Tātad atlika atrast senu svētumu, dabūt no turienes artefaktu, uzstādīt to zikurāta iekšienē un - egregora muļķošana varēja sākt darboties.

Dzejnieka upurēšana

Upuris, asinis... Tumšie oklutie rituāli bieži prasa šādas lietas. Jo svarīgāks rituāls, jo nozīmīgākam jābūt upurim. 1925. gada 27. decembrī viesnīcā miris tika atrasts krievu dzejnieks Sergejs Jeseņins. Izmeklēšanu veica politpārvaldei pietuvināti cilvēki, un ekspertīze secināja, ka Jeseņins pakāries. Slēdziens tika pasludināts neraugoties uz to, ka dzejnieka rokas klāja pamatīgas brūces, ķermenis bija asiņains un uz tā nebija nekādu pēdu, kas raksturīgas, ja cilvēks pakāries. Komisijas spriedums tik un tā bija viennozīmīgs. Lieta bija tik neslēpti safabricēta, ka tautā uzreiz bija pārliecība: dzejnieku ir nogalinājuši. Pastāv hipotēze, ka slepkavas bijuši no politiskās policijas un galveno lomu šajā noziegumā pildījis tas pats ekspedīcijas sakarā jau minētais Jakovs Bļumkins. Tieši upura asinis piedod rituāla realizācijai nepieciešamo enerģiju. Ne pārāk liela mēroga rituāliem der arī dzīvnieks vai putns, bet lielām lietām vajadzīgi cilvēku upuri. Sevišķi liela vērtība tādos gadījumos ir monarha, karavadoņa vai priestera asinīm. Lai iedarbotos uz tautas egregoru, zikurāta būvētājiem bija vajadzīgas īpašas asinis, sakrāls upuris - kāds no krievu gara gaismas nesējiem. Jeseņina asinis šim nolūkam derēja.

Kas mainījās krievu cilvēkā?

Lai saprastu, kas krievu cilvēkā mainījās pagājušā gadsimta 20. gados pēc zikurāta-mauzoleja ''nodošanas ekspluatācijā'', jāzina, ka tolaik boļševiku vara šūpojās mata galā. Šķita, ka viņu valdīšanas dienas ir skaitītas: Parīzē baltemigranti jau gatavoja struktūras, lai atgrieztos Krievijā, pat boļševiku kliķe veidoja ieroču noliktavas, slēpa naudu, tipogrāfijas iekārtas un gatavojās aiziet pagrīdē. Likās, nekas nevar glābt režīmu, jo tauta to atgrūda. Kaut ko vajadzēja darīt. Apstrādāt un zombēt simts miljonus iedzīvotāju likās neiespējami. Kau gan - ja to iespējams izdarīt ar pāris simtiem, kāpēc nevarētu ar miljoniem? Kaut vai ar Senās Babilonijas metodēm, lai tautai uznāk nepārvarama vēlēšanās pat dzīvību atdot par Kremlī sēošajiem biedriem un pasaules revolūciju. Galvenais - noturēties pie varas!

Pasivitāte, bailes, sašķeltība - tās visas bija krievu tautu raksturojošas īpašības 20. gs. sākumā. Tad nāca 1917. un 1919. gads, kad visi aktīvi karoja, rīkoja revolūcijas... Bet 20. gadu vidū viss pēkšņi mainījās. Milzīgā 150 miljonu tautas masa, kas bija radījusi spēcīgu valsti un uzvarējusi karus, pēkšņi kļuva par paklausīgu aitu baru. Daudzi zinātnieki domā, ka Sarkanajā laukumā esošais mauzolejs ir speciāli izbūvēts mehānisms, kas iedarbojas uz apziņu un tautas gribu. Iespējams, ka ''mašīna'' šobrīd jau strādā ''brīvajā režīmā'', jo sen miruši operatori, kas to savulaik radīja, un viņiem līdzi kapā aizgājis noslēpums par vadīšanu. Atbrīvošanās jāsāk ar šā okultā, pret tautu vērstā mehānisma demontāžu. Mauzolejs ne tikai jānojauc līdz pamatiem, bet jāattīra apkārtne vismaz 100 metru rādiusā, turklāt tikpat dziļi, bet varbūt pat vēl dziļāk zemē. Tas jāveic ar attiecīgu rituālu palīdzību.

Mauzolejs - smadzeņu skalošanas mašīna

Krievu pētnieki uzskata, ka boļševiku brūkošajai varai, protams, bija vitāli svarīgi, lai tauta uz tās nelietībām skatītos caur pirkstiem, pat iemīlētu šo vadīšanu no visas sirds, izpildītu ikvienu tās pavēli un būtu gatavi iet kaujā un mirt. Tehniskās iespējas šādas programmas realizācijai bija jāizstrādā nekavējoties. PSRS ar šo lietu nodarbojās vairāki desmiti lielu institūtu. Par sasniegumiem vēlāk liecināja fakts, ka Staļina lēģeru šausmas izgājuši cilvēki tik un tā saglabāja ticību un mīlestību pret ''tautu tēvu'', pat spīdzināti palika pārliecināti komunisti. Agrāk šo nodarbi sauca par maģiju, bet tagad - par energoinformatīvo iedarbību un smalkajiem psihofiziskajiem laukiem. Pasaulē arī mūsdienās zināmi zombēšanas paraugi. Piemēram, Gajānas džungļos Džims Džonss radīja ''paraugkomūnu'', kas vienudien kolektīvi izdarīja pašnāvību - brīvprātīgi sadzērušies augļu punšu ar cianīdu un miegazālēm, bojā gāja uzreiz 914 cilvēki. 1994. gadā 53 apokaliptiskā Saules tempļa ordeņa locekļi pašrocīgi uzspridzinājās Šveicē un Kanādā, bet divus gadus vēlāk vēl 16 ordeņa biedri tika atrasti miruši Francijā... Tādu masu apziņas apdullināšanas piemēru ir daudz. Aizvadītā gadsimta 80. gados psihoģeneratorus un metodes pūļa ietekmēšanai no attāluma mēģināja izstrādāt praktiski visas attīstītās valstis.

Vēl daži fakti. Laikā no 1941. līdz 1946. gadam Ļeņina mauzolejs bija tukšs. Vadoņa līķi no galvaspilsētas izveda Otrā pasaules kara sākumā. Vāciešus no Maskavas pievārtes patrieca jau 1942. gadā, bet vadoņa ķermeni atpakaļ mauzolejā nolika tikai 1946. gadā. Ja var ticēt teorijai, ka mauzolejs ir speciāla gribas nomākšanas mašīna, tad Ļeņina līķis tajā ir gluži kā serdenis atomreaktorā; bez tā mašīna nedarbojas. Bet tieši tas arī bija vajadzīgs kara laikā, kad valsts aizsardzībai bija svarīgs visas tautas entuziasms un aktivitāte. Kad karš bija uzvarēts un tautu atkal vajadzēja padarīt pakļāvīgu, inertu un trulu, ''mašīnas serdeni'' atlika vietā, un zombēšanas aparāts atsāka strādāt. Mauzolejs kopā ar kāpnēm pēc ārējā izskata atgādina televīzijas antenu, kādas vēl gluži nesen bija vai uz katras mājas jumta. Ēkas kāpņu kontūras pastiprina signālu, kas nāk no mauzoleja iekšienes, bet katrs nākamais piramīdas pakāpiens palielina izstarojums jaudu. Kā pierādījuši fiziķi, radioviļņiem, skaņas viļņiem, gaismas viļņiem un viļņiem šķidrumā ir daudz kopīga. Acīmredzot energoinformācijas viļņi izplatās līdzīgi.

Par kādu enerģiju ir runa?

Mauzolejam ir kāds īpašs stūris, kas īstenībā sastāv no trīs stūriem: diviem iekšējiem, kas kā kauss iesūc enerģiju no ārpuses, un viena ārējā, kas sadala iedobi sienā uz pusēm. Ņemot vērā mauzoleja arhitektūru, tā ir vairāk nekā dīvaina detaļa, turklāt absolūti nesimetriska, jo šāds trīskāršs stūris mauzolejam ir tikai viens. Turklāt tas vērsts pret apmeklētājiem un demonstrāciju dalībniekiem, kas maršē pa Sarkano laukumu. Mūsdienās tādiem stūriem jau ir savs nosaukums: psihotropās ierīces. Iekšējais stūris iesūc enerģiju no ārienes, bet ārējais izstaro. Par kādu enerģiju ir runa šajā gadījumā, izskaidrojuma pagaidām nav, jo neviens cilvēcei zināmais fizikas mēraparāts to neuzrāda. Karaspēka parāžu laikā Staļins stāvēja tieši virs šā stūra, tādā veidā kļūdams par zikurāta operatoru. Padomju varai esot bijusi doma nojaukt ne tikai mauzoleja tuvumā esošo katedrāli, bet arī daudzas citas ēkas, lai laukumā vienlaikus ietilptu vismaz miljons cilvēku. Tad zombēšanai būtu cits ''darba ražīgums''. Miličiem, kas ikdienā dežurē pie mauzoleja, jautāts, kas tā par divus metrus augstu un metru platu nišu ēkas sienā. Izrādās, ka tā ir tik nepamanāma un viltīgi nomaskēta, ka miliči daudzu gadu laikā šo arhitektoniski neloģisko stūri fasādē nebija pat pamanījuši.

Zīmīgs aspekts ir arī mauzoleja nolietošanās. Ja motors strādā, tā detaļas nolietojas, bet, ja dzinējs stāv noliktavā, nekas nedilst. Mauzolejā kustīgu detaļu nav. Būve veidota no sarkanā, pelēkā un melnā labradora, augšējā plāksne - no dažādām granīta šķirnēm. Ēkas karkass izveidots no dzelzsbetona ar ķieģeļu oderējumu sienās, pārklāts ar granītu. Lai mauzoleju pasargātu no vibrācijām karaspēka parāžu laikā, kad pa Sarkano laukumu brauc smagā tehnika, būvbedrē, uz kuras uzstādīti pamati, sabērtas smiltis. ēka no grunts kustībām ir pasargāta, un mauzolejs neskarts varētu stāvēt daudzus gadsimtus. Taču ''daudzie gadsimti'' beidzās jau 1944. gadā, kad mauzoleju nācās kapitāli remontēt. Pagāja vēl 30 gadu, un izrādījās, ka tas atkal ir nolietojies. 1974. gadā nācās veikt pamatīgu rekonstrukciju. Kaut gan mauzolejs veidots no dzelzsbetona (tas nozīmē - tērauds no atmosfēras iedarnības izolēts ar betonu un akmeni), tas sāka sadalīties. Dzelzsbetons ir gandrīz mūžīgs, turklāt ''objektam numur 1'' taču tika sagādāts vislabākais, ko PSRS varēja saražot un remontdarbus veica labākie būvniecības speciālisti. Mauzolejā turklāt nav arī nekādas toksisku vielu noplūdes!