Māksla... Parodija... Māksla25

Grant Wood glezna ‘’Amerikāņu gotika’’ jau pirmajā izstādīšanas reizē izraisīja pamatīgu ažiotāžu.Tas notika tālajā 1930.gadā. Mākslinieks pat saņēma balvu- 300$ no Art Institute of Chicago. Bet parastie amerikāņi šo gleznu uzņēma pavisam atšķirīgi. Amerikāņu fermeri uz mākslinieku bija tik nikni, ka solīja publiski viņu noslānīt, ja tas vēl reizi parādīsies Aiovā ( tur tika radīts šis šedevrs). Pat miesīgā māsa, kura kalpoja par prototipu sievietes tēlam, apvainojās- gan par savu nepievilcīgo izskatu, gan par to, ka viņu var uzskatīt par paveca,turklāt nesimpātiska cilvēka sievu. Bet bērni, kuru vecāku mājās bija šīs gleznas kopijas, vienmēr baidījušies no gleznā attēlotajiem cilvēkiem. Glezna vēl joprojām izsauc gan mākslai pietuvināto, gan vienkārši ziņkārīgo interesi. ‘’Amerikāņu gotika’’ tika daudz parodēta un vēl joprojām turpina radīt daudz parodiju.

Viena no ekspresionisma aizsācēja, norvēģu gleznotāja Edvarda Munka ( Edvard Munch) atpazīstamākajām gleznām ir ‘’Kliedziens’’. Jūs varat nezināt autoru, bet gleznu moteikti zinat. Kaut vai pēc tās daudzajām parodijām. Mātes un vecākās māsas nāve, paša slimīgums un tēva reliģiozitāte atstāja uz viņu paliekošu iespaidu. Tas viss sekmēja Munka nebeidzamos dvēseles un dzīves jēgas meklējumus, kas spilgti raksturo viņa darbus. Kaut arī viņa personālizstāde 1892.gadā Berlīnē neguva plašus panākumus, mākslinieks kļuva par jaunu ceļu meklētāju mākslā iedvesmotāju.

Šīs gleznas savulaik padarīja traku visu Ameriku. 1903.gadā kāda reklāmas firma nolīga Cossius Marcellus Coolidge cigāru kompānijas reklāmas kalendāra noformēšanai. Starp citu, māksliniekam tad bija jau gandrīz 60 gadu un viņš nebija nekāda slavenība. Zīmēdams karikatūras tā arī nespēja nopelnīt nekādu lielo naudu, vienīgais, kas viņam nesa pieklājīgus iztikas līdzekļus bija gleznu- vairogu izgudrošana. Tās ir tās uz finiera uzzīmētās ainavas ar caurumu, kur iebāzt galvu un fotografēties. Šāda fotografēšanās bija ļoti populāra ielu fotogrāfu vidū. Arī mūsdienās paretam vēl ko tādu arī var redzēt. Un tā radās gleznu sērija, kurās atveidoti suņi, kas nodarbojas ar cilvēku iecienītām lietām- sēž bārā, dzer alu un viskiju, smēķē cigārus, spēlē biljardu un ....pokeru. Tieši pēdējā tēma izrādījās visienesīgākā. Coolidge ‘’suņi’’ momentā kļuva par modes lietu. Un vēl līdz mūsdienām nav zaudējuši savas pozīcijas. Par apliecinājumu tam kalpo šo gleznu regulāra reproducēšana statuetēs, nozīmītēs, uz sadzīves priekšmetiem un, protams, arī uz spēļu kārtīm. Daudzos kazino gleznas, kur suņi spēlē pokeru, reprodukcijām ierādīta goda vieta. Bet cigāru ražotāji vēl joprojām savas kārbiņas izrotā ar šiem zīmējumiem.

Leonardo da Vinči sevī iemiesoja renesanses laikmeta kultūras cilvēku- viņš bija zinātnieks, izgudrotājs, gleznotājs, tēlnieks, arhitekts un mūziķis vienā personā. Daudzi viņa darbi ir kļuvušas par mākslas ikonām, to skaitā ir arī ‘’Svētais vakarēdiens’’. Darbs tika uzsākts 1495.gadā un turpinājās vairāk kā 2 gadus. Šo var uzskatīt par lielāko un arī sarežģītāko mākslinieka darbu. Freskai bija jārotā Milānas klostera ‘’Santa Maria delle Grazie’’ ēdamzāles siena. Vēloties panākt krāsu spilgtumu un sulīgumu, mākslinieks uzdrošinās eksperimentēt. Viņš nolēma nestrādāt freskas tehnikā, bet gleznot uz sausa apmetuma izmantojot temperas krāsas (krāsu pigmenti tiek šķīdināti olas dzeltenumā). Eksperiments neattaisnojās- jau pēc 20 gadiem gleznojums bija stipri saplaisājis.Mākslinieks nebija ņēmis vērā, ka šī siena nebija izolēta no gruntsūdeņu radītā mitruma. Tas, ko varam skatīt mūsdienās, ir tikai vāja atblāzma no oriģināla. Tomēr restauratori nepadodas. Novēlēsim viņiem veiksmi!