No mirkļa, kad pirmā lidmašīna pacēlās debesīs, pagāja vien 11. gadi, līdz lidmašīnas pirmoreizi tika izmantotas karadarbībā. Taču līdz pirmā radara radīšanai pagāja vel 20.gadi, un šai laikā lidmašīnas bija praktiski neredzamas pretiniekiem. Neskatoties uz to, ka tika izmantoti dažādi risinājumi lai laikus pamanītu ienaidnieku lidmašīnas.
Kā viens no galvenajiem rīkiem ienākošo ienaidnieku lidmašīnu pamanīšanai bija akustiskie sensori. Šie sensori tika izmantoti laika posmā no Pirmā Pasaules kara vidus, līdz pat Otrā Pasaules kara sākumam, kad pamazām tos sāka aizstāt radari.
Šie sensori, pamatā bija ierīces, kas palīdzēja labāk dzirdēt karavīram, kurš meklēja lidojošās ienaidnieku lidmašīnas. Takā lidmašīnu dzinēji radīja ļoti daudz trokšņa, tos teorētiski varēja dzirdēt lielā attālumā. Un šo ierīču mērķis bija laicīgi sadzirdēt šīs lidmašīnas, un noteikt to aptuveno kustības virzienu, un mērķi uz ko tās lido.
Pirmo reizi kaujas laukā šo tehnoloģiju izmantoja Angļu Jūras spēku brīvprātīgo komandieris Alfrēds Rawlinsons, 1916. gada rudenī. Viņam bija uzticēta vairāku pretgaisa aizsardzības bateriju kontrole, ar kurām bija nepieciešams vadīt aizsardzību pret lidmašīnu un cepelīnu uzbrukumiem. Taču kāda reizē to bija nepieciešams darīt miglainā laikā, kad vizuāli nebija iespējams pamanīt ienaidnieku lidaparātus. Tāpēc viņš konstruēja ierīci no patafona ragiem, kas viņam ļāva saklausīt cepelīnu dzinēju radīto troksni lielā attālumā, tādējādi koriģējot pretgaisa aizsardzības bateriju uguni uz mērķiem. Lai ari neviena no pretgaisa aizsardzības baterijām netrāpīja mērķiem, Alfrēds apgalvoja, ka viens cepelīns nometa savas bumbas priekšlaicīgi lai izvairītos no bateriju raidītajiem šāvieniem.
Vairums tā laika valstu, bija attīstījušas savas versijas šai tehnoloģijai, ar kurām bija iespējams sadzirdēt lidmašīnas vidēji piecu līdz divpadsmit kilometru attālumā. Lai gan šis attālums varēja mainīties vel vairāk, atkarībā no laikapstākļiem un operatoru profesionalitātes.
Taču šis ierīces tika pasludinātas par savu dzīvi noklepojušām mirklī, kad parādījās radari, lai ari līdz mirklim kamēr radari sasniedza tādu precizitāti kā mūsdienas, pagāja vel ilgs laiks. Tie spēja daudz lielākā attālumā noteikt lidaparātu kustības virzienu un to aptuveno skaitu. Tādā veidā dodot daudz vairāk laika, sagatavoties aizsardzībai, potenciālo uzbrukumu.
Zemāk esošas bildes parāda to, cik dažādi dizaini bija šīm ierīcēm:
Franču akustiskais sensors ap 1930.gadu.
Angļu Akustiskais sensors, 1930. gads.
Japāņu karavīri ar akustiskajiem sensoriem, 1930. gadā
Vācu akustiskie sensori, 1939. gadā.
Zviedru karavīri pie savas versijas par akustisko sensoru, 1940.gadā.
par akustiskajiem sensoriem biju dzirdējis, bet nezināju ka to dizains bija tik dažāds..
Labs raksts! Vienīgais, kad es izlasīju kaut ko par savu laiku "noklepojušām" ierīcēm, es pasmīnēju, taču tā droši vien ir drukas kļūda... 
