Lai likteņstāstu sadaļai uzrakstītu vēl kādu patiesu un citiem saprotamu stāstu, nepieciešams zināms ievads, lai varētu izprast kāpēc daudz kas noticis tā , nevis citādi. Šodien mans raksts būs par Lietuvas latviešiem, jo arī es esmu viena no tiem.
Pirms nokļuvu spoku rakstos, četrus gadus cītīgi darbojos ar savas un vīra dzimtas radu rakstu izpēti. Vīra dzimtas saknes ir Kurzemē, bet manējās Lietuvā. Sekmīgi darbs nobeigts, palikuši vēl daudzi interesanti dokumenti, kas radās skaidrojot radu būšnas. Gandrīz visiem Lietuvas radiem bija jautājums - kāpēc Lietuvas-Latvijas pierobežā tik daudz latviešu. Man, savukārt, radās jautājums kāpēc baznīcu grāmatas rakstītas vācu valodā vēl ilgi pēc Latvijas teritorijas iekļaušanas Krievijas sastāvā. Šo iemeslu dēļ bija jāieskatās Latvijas un Lietuvas vēsturē. Jāatzīstas godīgi, ka nebiju vēl lasījusi to vēsturi, ko raksta un māca skolās šodien, jo es vidusskolu jau beidzu 1951. gadā un tad to mācīja savādāku.
Visvairāk mani interesē robežas maiņa starp tagadējo Lietuvu un Latviju. Iedomājos to par galveno iemeslu pierobežu tautu sajaukumam.
Daļu no savāktajiem vēstures materiāliem publicēšu te, jo var jau būt, kādam par to arī rodas interese. Jābrīdina, ka neesmu vēsturniece, pieļauju, ka manā izklāstā iespējamas arī neprecizitātes.
Nerakstīšu par visiem vēstures grāmatās daudz aprakstītiem seniem kariem, bet par nedaudz vēlākiem laikiem un laikiem, kad pie mums jau sāk rakstīt baznīcu grāmatas, kas ir oficiāls to laiku cilvēku reģistra dokuments. Pirmās baznīcu grāmatas luterāņu draudzēs sāk rakstīt rokrakstā ap 1730 g. vācu valodā.(esmu iepazinusies tikai ar luterāņu draudžu dokumentiem, jo mani radi visi bijuši luterāņi).
Pēc teritoriju iekļaušanas Krievijas sastāvā un guberņu izveidošanas, baznīcu grāmatas turpina rakstīt vācu valodā vēl simt gadu. Līdz pat 19.gs. beigām Kurzemes guberņas oficiālā valoda bija vācu valoda. Baznīcu grāmatas vācu valodā arī luterāņu draudzēs Kauņas guberņā. Baltijas guberņām — Kurzemei (Kurlandei), Vidzemei (Liflandei) un Igaunijai (Estlandei), ko 1801. gadā apvienoja vienā Baltijas ģenerālgubernatūrā, bija īpašs statuss.
Līdz 19. gs. otrajai pusei Krievijas valdība ļoti maz iejaucās Baltijas guberņu iekšējās lietās (atbilde uz manu jautājumu).
Neskatoties uz to, ka Latvijas teritorija atrādās Krievijas impērijas sastāvā, vācu muižniecībai Latvijā palika tāda pati vara pār latviešiem kā iepriekš. Pārvaldes iestādēs strādāja galvenokārt vācu muižnieki. Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoram, kas rezidēja Rīgas pilī līdz Baltijas rusifikācijas periodam gandrīz visi Kurzemes gubernatori bija vācbaltiešu dižciltīgie. Līdz tam pārvaldes valoda guberņas augstākajās iestādēs un tiesās bija vācu valoda, bet pagastu tiesās pēc Kurzemes zemnieku likumiem lietvedība notika arī latviešu valodā.
Tikai Krievijas imperatora Nikolaja I valdīšanas laikā (1825-1855) izglītības ministrs grāfs Sergejs Uvarovs (Уваров) izstrādāja projektu Baltijas guberņu skolu un Tērbatas universitātes pakāpeniskai rusificēšanai (tā laika dokumentos lietots termins).
Līdz 1918.gada 18.novembrim latviešiem nekad nav bijusi sava valstiska veidojuma. Mūsu zeme atradās svešu tautu varā, bieži vien sadalīta vairākās daļās.
Vēstures notikumi, kas man šķita svarīgi ir bildēs-kartēs, kas atrastas tīmeklī.
Lietuvas latvieši30
Manu interešu lokā ir robežlīnija, salīdzināšanai ar tagdējo Lietuvas - Latvijas robežu. Paliela daļa tagadējo Lietuvas zemju ir tagadējās Latvijas teritorijā.
Livonijas karu izraisīja Krievijas cara Ivana IV vēlme paplašināt Krievijas teritorijas. Tomēr Zviedrija, Dānija, Lietuva un Polija (no 1569 Žečpospolita). centās nepieļaut Krievijas nostiprināšanos Baltijas jūras austrumu piekrastē, jo pašas vēlējās palielināt savu ietekmi šajos novados. Krievijas karaspēks iebruka konfederācijā. Livonijas kara 1. posma (1558-1561) iznākums bija Livonijas sabrukums.
Livonijas kara 2. posmā (1562-1578) par bijušās Livonijas mantojumu cīņā ar Krieviju aktīvi iesaistījās Zviedrija, Polija un Lietuva.
Livonijas kara 3. posmā (1579-1583) Žečpospolitas karalis Stefans Batorijs piespieda krievus atstāt bijušās Livonijas teritoriju un noslēgt Zapoļskijamas miera līgumu. Livonijas karu noslēdza Krievijas un Zviedrijas parakstītais Pļusas miera līgums.
Beidza pastāvēt Livonijas valstis - Livonijas ordeņa valsts, Rīgas arhibīskapija un bīskapijas. To vietā radās Žečpospolitas vasaļvalsts - Kurzemes un Zemgales hercogiste, un no 1585 Piltenes apgabals, kā arī Žečpospolitas karaļa tiešais valdījums - Pārdaugavas hercogiste. Zviedrija no bijušās Livonijas ieguva Ziemeļigauniju, bet Dānija - Igaunijas salas un līdz 1585 arī Kurzemes bīskapiju.
Līdz ar to gan Zviedrijai, gan Žečpospolitai izdevās būtiski nostiprināt savu ietekmi Baltijas jūras austrumu piekrastē, bet Krievija uz ilgāku laiku bija spiesta atteikties no cerības paplašināt valsti rietumu virzienā.
Lūdzu , 1660. g. karti neņemt vērā, jo ieviesusies kļūda.
Polijas-Lietuvas ūnija jeb Abu Tautu Republika, īsāk Žečpospoļita (latīņu: Serenissima Res Publica) bija federāla monarhija Centrālaustrumeiropā no 1569. līdz 1795. gadam, kuras sastāvā uz laiku ar dažādas pakāpes autonomiju ietilpa arī tagadējās Latvijas zemes — Latgale (līdz 1772. gadam), Vidzeme (līdz 1629. gadam), Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals (līdz 1795. gadam).
Pēc Livonijas kara Zviedrijas tīkojumi sadūrās ar Polijas – Lietuvas interesēm, karš par kundzību Baltijas jūrā un tās piekrastē. Bija vēl otrs iemesls kāpēc saasinājās attiecības starp Poliju - Lietuvu un Zviedriju. Polijas - Lietuvas karalis Sigismunds III bija Zviedrijas karaļa dēls un pēc tēva nāves mantoja arī Zviedrijas troni. Tas nepatika lielākajai daļai Zviedrijas muižnieku. Tie ievēlēja jaunu valdnieku – Kārli IX. Kārlis IX sāka cīņu ar Poliju – Lietuvu(1600.gadā), lai piespiestu Sigismundu III atzīt viņu par Zviedrijas karali. Tātad tiešais iegansts bija dinastiju strīdi Zviedrijas troņa dēļ. Kara karadarbība notika galvenokārt tikai Latvijas teritorijā, to šausmīgi izpostot. Ar mainīgiem panākumiem zviedru un poļu – lietuviešu karaspēki pārstaigāja Vidzemi un Latgali. Tobrīd kara laikā gan karavīru, gan vietējo iedzīvotāju vidū iestājās nežēlīgs mēris un bads.
Kara rezultātā Latvija tika sadalīta svešām zemēm. Zviedrija kļuva par galveno noteicēju Baltijā, tā ieguva latviešu apdzīvoto Pārdaugavas hercogistes daļu līdz Aiviekstei, Zemgali, kā arī nelielu daļu Latgales teritorijas, jo pārējā palika Polijas – Lietuvas īpašumā.
Pēteris I (1672-1725), krievu cars, pirmais Krievijas imperātors (kopš 1721. gada).
Pēteris I ( ,,cērt logu uz Eiropu'') karo ar Zviedriju. 1710.g. – Krievija ieņem Rīgu un 1721.g. sākas Krievzemes valdīšanas laiks Vidzemē, 1772.g. arī Latgalē un 1795.g. Kurzemes un Zemgales hercogistē.
Iegūt varu arī pār Kurzemes hercogisti uzreiz neizdevās, jo tā vēl bija Žečpospolitas aizbildniecībā. Izdomāja viltību.
Pēteris I vienu no savām brāļameitām Annu Ivanovnu izprecināja (uzspieda laulības) Kurzemes hercogam Frīdriham Vilhelmam. Hercogs bija lūdzis iespēju izvēlēties starp trim brāļameitām, bet lūgums, tāpat kā vēlēšanās redzēt nākamās sievas portretu, tika noraidīts. Laulības, pretēji Kurzemes hercoga gribai, notika Pēterburgā. Frīdrihs Vilhelms bija spiests pakļaut savas intereses Prūsijas un Krievijas gribai un politiskajiem plāniem. Ceļā no Pēterburgas uz Jelgavu 1711. gada 21. janvārī divus mēnešu pēc laulībām Frīdrihs Vilhelms mira. Kurzemes hercogistes tronī nāca Krievijas princese Anna, un hercogiste nokļuva Krievijas impērijas ietekmes zonā. Zemgales hercogistē ienāca krievu karaspēks.
1795. gadā Žemaitijas hercogiste, Traķu vaivadija un Viļņas vaivadija nonāca Krievijas impērijas sastāvā un 1797. gadā tika izveidota Lietuvas guberņa . 1801. gadā pēc Aleksandra I rīkojuma Lietuvas guberņa tika sadalīta un nodibināta Viļņas guberņa un Grodņas guberņa. 1842. gada beigās Krievijas imperators Nikolajs I izdeva rīkojumu vēlreiz sadalīt lietuviešu apdzīvoto teritoriju divās daļās, izveidojot Kauņas guberņu un Viļņas guberņu. Tas tika izdarīts 1843. gada jūlijā.
Kauņas guberņa (krievu: Ковенская губерния, lietuviešu: Kauno gubernija) bija Krievijas guberņa (1843-1915), kurā ietilpa arī neliela daļa no mūsdienu Latvijas teritorijas (daļa no Aknīstes novada, Bauskas novada, Auces novada)