Šajās dienās mēdz dāvināt puķes un pieminēt tos, kuri ir braši cīnījušies pēdējā pasaules karā,tos, kuru krūtis ir rotātas medaļām. Un nevar noliegt, ka medaļas viņi ir godam pelnījuši...par latviesu leģionu ir rakstīts diezgan daudz, bet ir arī citi, kuri ne mazak nīda sarkano režīmu, un kuru izveles arī bija smagas un sarežģītas.
Tāpēc runa šoreiz par krievu leģionu- vlasoviešiem vispār un abiem pēdējiem atsevišķi...
800 000 puišu ar burtiem ROA kirilicā uz piedurknēm (Русская Освободительная Армия) ir viena no noslepumainakajām armijām II Pasules kara vēsturē- tās pretinieki izdarīja visu, lai tā netiktu pieminēta un pazustu no cilvēku atmiņas. Savā dzimtenē viņi tiek pieminēti kā maza saujiņa nodevēju un gļēvuļu. Labais jautājums- vai tie, kuri lej dubļus pār latviesu leģionāru piemiņu, ir saudzīgaki pret saviem tautiešiem? Un atbilde, protams, ir nē- hroniski ir ticis un tiek melots pat par cilvēku skaitu, kuri ir valkājuši krievu leģionāru formastērpu, jo komunistu paradīzē, kur visi mīlēja Staļinu, vienkārši nevarēja būt tik daudz režīma pretinieku. Bet krievu leģiona neizkropļotā vēsture ir patiesi interesanta...
Lai kā komunisti slavētu un cildinātu savu režīmu, gadiem ilgā vardarbība pret savu tautu lielai daļai krievu tomēr lāga nepatika, ienākušos vāciešus daudzās vietās sagaidīja ar sālsmaizi, un krievu teroristi Zoju Kosmodemjansku, kuru komuņagu propaganda centās reklamēt kā supervaroni, sagūstīja ne jau vācieši, bet krievi, tapat kā pašu vācu pusē pārgājušo ģenerāli Vlasovu. Pirmās vācu pusē karojošās karaspēka daļas veidojās stihiski, lai dotu pretsparu no "lielās zemes" iesūtītajiem teroristiem, kuri diezgan nepamatoti tiek dēvēti par partizāniem (regulārās karaspēka daļas, šai gadījumā NKVD, nav partizāni!).. 1942 gadā, pēc tam, kad ģenerālis Vlasovs, ROA veidošanas iniciators, nāca klajā ar neprātīgo ideju atbrīvot Krieviju no boļševikiem ar vāciešu līdzdalību (BET CITU VARIANTU NEBIJA!) uz viņa lauka pasta adresi sāka pienākt desmitiem tūkstošu vēstuļu no potenciālajiem brīvprātīgajiem. Gan vācu, gan krievu vēsturnieku viedoklis ir vienāds- potenciāli vāciešiem būtu bijusi iespēja tikt pie 2 miljonu karotāju lielas krievu armijas... Ja vācu ideologi pat pēdējās kara dienās nebāztu sprunguļus ROA riteņos.
Berlīnes priekšpilsētā Dabendorfā tika izveidots ROA galvenais štābs un karaskola, caur kuru izgāja 4000 nākamo ROA virsnieku. Bet- dziļas pretrunas starp krievu puišu nacionālajām jūtām un vācu vadoņu rasu aizspriedumiem radīja problēmas jau pašā sākumā. ROA tika pakļauta nemitīgam spiedienam un pazemojumiem no vāciešu puses.Vērmahts bija ieinteresēts ievērojamā kaujas spēkā, kāds varētu būt ROA, bet vācu ideologi ar Alfrēdu Rozenbergu priekšgalā bija norūpējušies, lai austrumu barbari zinātu savu vietu.
Vlasovieši stingri un nepiekāpīgi stavēja savās pozīcijās galvenajā jautājumā- ka Krievijas teritoriālā nedalāmība un neatkarība ir principāls un neapspriežams jautājums Viņi bija nepiekāpīgi- vienošanās ar vāciešiem ir tikai pagaidu nepieciešamības diktēts pasākums. Savukārt vāciešiem ar viņu ekspansijas un kolonizācijas plāniem kas tāds bija organiski nepieņemams pat kara beigās, kad izšķīrās pašas Vācijas būt vai nebūt.Populāro dziesmiņu "mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos" varētu dziedāt arī krievu leģionāri...un vēl citi nacionalajie formējumi, kuri nēsāja vācu formas. Uz Vlasovu visu laiku tika izdarīts spiediens, lai piespiestu viņu atzīt jaunās Krievijas robežas tālu viņa zemes iekšienē. Viņš kategoriski atteicās runāt par to, iebilstot, ka tā būs jaunās Krievijas valdības kompetence.Vēl viņš pamanījās sasālīt fričiem ar to, ka atteicās sniegt jebkādus antisemītiskus paziņojumus.
ROA vadītajiem tika atņemtas tiesības pārvietoties, aresti un nāvessodi virsnieku vidū kļuva par parastu parādību. ROA spēki neatradās vienuviet, bet bija izkaisīti starp dažādām vācu karaspēkia daļām. Friči ROA neuzticējās it nemaz, tapēc pie īstas karošanas viņus nelaida- izņemot RONA ietilpstošas daļas- ko līdzīgu Arāja kompanijai, kurai toties uzticējas neierobežoti. Pat kara beigās, kaut gan ROA cīnītaji rautin rāvās uz Austrumu fronti, ;ai beidzot sāktu sist sarkanos un atbrīvot Krieviju, vācieši to nepieļāva.
1944. gada sākumā ROA galvenā daļa, ap 800 bataljoniem, tika nosūtīta uz Rietumu fronti un izvietota pa Atlantijas nocietinājumu līniju no Holandes līdz Spānijai. Tā bija smaga vilšanās- viņi gāja cīnīties pret boļševikiem, bet viņiem to neļāva, lai arī viņi pie katras izdevības atgadināja, ka rietumnieki viņiem neko nav izēduši. Krievu virsnieki, kuri saviem padotajiem ieteica padoties gūstā, pagriezt stobrus pret fričiem jeb iet pie partizāņiem, tika nomainīti pret vāciešiem. Taja laikā sākās jau CCCP pierastais- virsnieki mēdza vienkārši pēkšņi pazust bez pēdām jeb tika arestēti. Vlasovu viņa kareivjiem nelaida pat tuvumā. Daļa krievu leģionāru pārgāja gan pie franču, gan itāļu partizāniem vēl pirms sabiedroto izsēšanās Normandijā.
Vēl pamatīgāks aplauziens gaunerīgajiem fričiem sanāca ar gruzīnu leģionāriem, kuri arī bija aizsūtīti tālāk no grēka- uz Holandi. Aprīļa beigās apmēram 800 gruzīnu leģionāru no leģiona "Kōnigin Tamara", kas atradās nocietinājumos Holandē, uz "Atlantijas vaļņa" - sadumpojās, ar vietējo holandiešu pretošanās kustības dalībnieku palīdzību pārņēma savās rokās nelielo Tekselas salu, un stājās pretī apmēram 2000 vācu jūras kājniekiem...
Cīņas vaļņa nocietinājumos bija tik sīvas, pusēm tā gribējās atriebties, ka viņus neietekmēja kaut kādi tur notikumi Berlīnē, ka kaut kāds Hitlers jau sadedzināts... . Gruzīnu leģionāriem karš beidzās tikai 20.maijā, kad uz salas desantējās kanādieši.
565 no 800 gruzīniem, un 800 no 2000 vāciešiem gāja bojā jau pēc kapitulācijas...
Zelta lappuse ROA vēaturē ir kauja par Prāgu. Viņiem bija atvēlēta tikai viena nedēļa slavai un uzvarām, un viņi to izmantoja pilnībā. Aprīļa beigās, kad ROA štabā, kurš toreiz atradās netalu No Prāgas, ieradās Prāgas sacelšanās vadītaji un lūdza leģionāru palīdzību- un 1. divīzija devās palīgā sacelšanās dalībniekiem- viņi piekrita ne bez nopietnām pārdomām, jo daļa sacelšanās dalībnieku bija komunistu partizāni, un šajās partizanu vienībās darbojās arī "militārie konsultanti" no Maskavas. Sacelšanās deva nelielu cerību čehiem nosargāt savu pilsētu nenopostītu un arī izvairīties no sarkano ienākšanas Prāgā, jo bija cerība uz amerikāņu karaspēku, kurš ģenerāļa Pattona vadībā strauji devās Prāgas virzienā.
Čehu virsnieku delegācija majora Mašeka vadībā un ģeneralis Bunjačenko ROA pirmās divīzijas vārdā parakstīja vienošanos par kopēju cīņu pret nacionalsociālistisko Vāciju un boļševismu. Faktiski ta bija pilnīga attiecību saraušana ar vāciešiem un atklāta nostāšanās pret viņiem. Majors Mašeks delegācijas vardā solīja, ka "Čehu tauta nekad neaizmirsīs jūsu palīdzību grūta brīdī" Prāgā tika izplatītas lapiņas ar vienošanās tekstu krievu un čehu valodā.
Vispār jau kļūšana par Hiwijiem vai ROA karavīriem bija viena no iespējām, kā vācu gūstā nonākušajiem sarkanarmiešiem nenomirt badā.
Otrkārt, kāpēc klātesošie domā, ka krievi par vlasoviešiem & ROA neko nezin? Šī tēma nemaz nebija `tabu` arī padomju laikā, latviešu leģionāri, btw, arī. Jā, fakts, ka kādam tēvs/brālis utml. bija bija leģionā vai vlasoviešus, varēja radīt zināmas problēmas, bet nebija arī tā, ka par to nerunāja vispār.
Cik var pieminet to otro pasaules karu? Jau 69 gadi aizritejushi un joprojam opiishi kaujas pie briviibas piemineklja.
Lieli puikas uzvedas kā mazi bērni, iznāk viens uz otru pabļaustīties, kurš skaļāk (rofl)
Laikam labs raksts, jo pa diognāli izejot - redzu, ka cilvēks ir centies. Darbā varēšu pa skaisto izlasīt un ielikt savu vērtējumu.
latvieshiem patiik teeret laiku un speeku veestures peetishanai nevis naakotnes atiistiishanai :( paaraak nopietni raxti izklaides portaalam...
