Latvijas vēstures drupaču kūka #29

Spirta brūzī vāra pirmās ‘’Gotiņas’'

Tādas konfektes, kad grāpī kopā vāra cukuru ar pienu vai krējumu, māmiņas saviem bērniem vārīja jau tad, kad bodēs vēl konfekšu vispār nebija. Dažs labs tādas vāra vēl joprojām. Arī pirmās brīvvalsts laikā saldumu ražotāji tādas gatavoja, bet tām vēl nebija ‘’Gotiņu’’ vārds.
1956.gadā Ogres rajona patērētāju biedrības savienība Skrīveru muižas spirta brūža telpās ierīko augļu pārstrādes cehu, kas vēlāk pārtaps par Skrīveru pārtikas kombinātu, un pirmais sāk ražot ‘’Gotiņas’’. Pēc tam jau daudzviet Latvijā tiek veidotas lielākas un mazākas šo konfekšu ražotnes. 80.gados to jau bija ap trīsdesmit un tās kļūst populāras ne tikai Latvijā, bet arī plašajā padomju zemē.
Darbs pie šo konfekšu pilnveidošanas nav apstājies arī mūsdienās. Tiek pievienotas arvien jaunas un jaunas sastāvdaļas, lai mēs tās ēstu un priecātos.

Velnciema aerodroms uzņem pasažierus

Attēlā pirmā Latvijas Valsts gaisa satiksmes lidmašīna "DH – 89A Dragon Rapid" Liepājas lidlaukā. 1938. gads.

Aviolīnijas Rīga-Liepāja organizēšana sākās 1936.gadā. Izveidojās Valsts gaisa satiksmes sabiedrība un tās pirmais uzdevums bija izvēlēties piemērotākās satiksmes lidmašīnas, jāapmāca apkalpojošais personāls. Tika nolemts iegādāties divas angļu "DH – 89A Dragon Rapid" lidmašīnas. Vēl bija arī jāizveido lidmašīnu novietnes un pasažieru apkalpošanas telpas. Te nu liepājniekiem bija jāpacenšas, jo Spilves aerodromā Rīgā to jau bija. Velnciema aerodroms (Jūras kara aviācijas diviziona lidlauks, kas atradās līdzās Kara ostai un Kalpaka tiltam, tagad apbūvēts ar ‘’Laumas’’ ražotnēm), īsā laikā tika sagatavots pasažieru uzņemšanai.

1937.gada vasarā viss bija sagatavots un 10.jūnijā notika pirmais avioreiss Rīga-Liepāja. Tas gan nebija neatveda pasažieru, bet gan pasta sūtījumus. Tā teikt pārbaudei un izmaksu aprēķināšanai, lai noteiktu biļešu cenas. Pirmie pasažieri Liepājā ierodas 15.jūnijā. Lidmašīnas kursēja divas reizes dienā turp un atpakaļ. Ērtos,nepilnas stundas laikā nonākt 210km attālumā, un ne pārāk dārgos,biļetes cena bija 12-14Ls, visbiežāk izmantoja valsts iestāžu darbinieki, rūpnieki un turīgie pilsoņi.
Plānus, turpināt attīstīt iekšzemes lidojumus uz Daugavpili un Krustpili, sagrāva okupācija un karš. Bet lidmašīnas nonāca citu rokās. Viena avarējusi vēl pirms kara sākuma nolaižoties Maskavas lidlaukā, otru vācu ‘’Luftwaffe’’ vadība atdevusi īpašai aviācijas eskadriļai ‘’Sonderstaffel Bushmann’’ Igaunijā.

Par kūku cepšanu cietumsods

Kara laikā bargi likumi. 1917.gadā vācu okupētajā Kurzemē (arī Lietuvā) Bavārijas princis Leopolds, vācu Austrumu frontes virspavēlnieks, izdod ‘’Noteikumus par kūku cepšanas aizliegumu’’. Ne jau domājot par iedzīvotāju aptaukošanos tas darīts, bet gan tāpēc, ka olas, cukurs un milti vairāk bija vajadzīgi armijas apgādei. Pārtikas trūkums kara beigās skāra ne tikai vienkāršos ļautiņus, bet arī ‘’varenā ķeizara armiju’’. Par noteikumu neievērošana draudēja gads cietumā vai 500 marku liela soda nauda.
Nākamajā gadā bulciņu un toršu aizliegums bija spēkā arī Rīgā.

Bīskaps par prezidentu

1947.gada 26.aprīlī Eslingenes bēgļu nometnē piecu pirmskara Latvijas partiju pārstāvji, Latvijas Centrālās padomes locekļi paraksta aktu, ka Valsts prezidenta un Saeimas priekšēdētāja pienākumi tiek uzticēti bijušajam Saeimas priekšēdētāja vietniekam bīskapam Jāzepam Rancānam. Līdz pat savai nāvei 1969.gadā viņš skaitījās Latvijas prezidenta vietas izpildītājs. Valsts kā tāda jau vairs nepastāvēja, bet šis simboliskais solis bija trimdas latviešu mēģinājums saglabāt un uzturēt Latvijas neatkarību kaut vai juridiski.
Kā jau tas pie latviešiem pieņemts, ne visi trimdas latvieši ar to bija mierā. Liela daļa uzskatīja, ka ārzemēs Latviju pārstāvošai personai bija jābūt Kārlim Zariņam – Latvijas sūtnim Lielbritānijā, jo tieši viņš neilgi pirms okupācijas bija saņēmis ārkārtas pilnvaras no Ministru kabineta pārstāvēt valsti krīzes apstākļos.

Romantiskākā konfekte

Nevienai citai konfektei nav savas leģendas, bet ‘’Laimas’’ konfektei, kuras garša nav mainījusies no 1937.gada, ‘’Serenāde’’ tāda ir. Tā vēsta, ka tolaik fabrikā strādājis kāds jauns un talantīgs meistars, kurš radīja dažādas gardas šokolādes konfektes. Viņa sapnis bija radīt tik īpašu konfekti, ka tā arī pēc 100 gadiem būtu mīlēta. Un tad viņš satika kādu meiteni un iemīlējās, bet bija par kautrīgu, lai pieietu klāt un atzītos savās jūtās. Domas par meiteni pārņēma visas puiša domas un rokas radīja brīnumu. Pirmās jaunās konfektes nogaršoja meistara izredzētā un atzina par labu esam.
Jaunajām konfektēm tika dots ‘’Serenādes’’ vārds. Runā, ka dienā kad uzsāka šo konfekšu ražošanu, meistars sadūšojās un ar ‘’Serenādes’’ kārbu rokās devās pie meitenes un bildināja viņu.
‘’Serenādes’’ konfektes receptūra nav mainīta no tās radīšanas laika un ir ekskluzīvs ‘’Laimas’’ īpašums. Padomju gados daudzas fabrikas konfekšu receptes tika nodotas arī citiem PSRS saldumu ražotājiem, bet ‘’Serenāde’’ bija un palika unikāla, nopērkama tikai Latvijā.

Arkādijas parks visiem

Māras dīķa apkaime kā atpūtas vietu pilsētnieki izmantoja jau 18.gs, tikai tad tā tika dēvēta par Altonu. 1852.gadā Prūsijas ģenerālkonsults Vērmanis nopirka zemi ezera malā un izveidoja privātu parku. Slēgta teritorija tā palika gandrīz visu 19.gs. Situācija mainījās tikai 1896.gadā, kad Rīgas pilsēta atpērk šo teritoriju. Pie darba ķeras dārzu arhitekts Georgs Kufalts. Pēc viņa projekta top ūdenskritums, mākslīgi veidotais Mārupītes līkums un dīķīšu sistēma. Turpmākos gados top arī restorāns, kinoteātris ‘’Arkādija’’ un estrāde. No visa tā diemžēl palikušas vien atmiņas, bet parks vēl joprojām noder nesteidzīgām pastaigām.

Flāms drukā grāmatas Rīgā

Nikolajs Mollīns piedzima flāmu kokgriezēja un tipogrāfa ģimenē Antverpenē un pēc tēva nāves pārņēma tā rūpalu. Pēc Rīgas Rātes sekretāra Dāvida Hilhena, kas pazīstams arī ar latviskoto uzvārdu Iļķens, ielūguma 1588.gadā Mollīns pārceļas uz Rīgu. Rāte viņam uzdod pilsētā ierīkot pirmo tipogrāfiju. Tas tiek arī izdarīts un sākas drukāšana, galvenokārt garīgā literatūra, kalendāri, skolas grāmatas, zinātniskas grāmatas, Rātes rīkojumus, Rīgas panorāmas un plānus. Grāmatas pārsvarā bija latīņu valodā, nedaudz arī vācu, somu un zviedru valodā. 1615.gadā tika iespiesta arī pirmā grāmata latviešu valodā ‘’Luteriskās baznīcas rokasgrāmata’’.
1625.gadā, mēra epidēmijas laikā Mollīns mirst, aiz sevis atstājot iespiestā 170 grāmatas.

Laika skaitīšanas jukas

Reizēm rokoties vēsturē nākas saskarties ar to, ka viens un tas pats notikums datēts ar dažādiem datumiem. Un tas tāpēc, ka Latvijas teritorijā politisku iemeslu dēļ pāreja no Jūlija uz Gregora kalendāru notikusi vairākas reizes. Pamēģināsim tam visam izsekot.

Pirmo reizi pāreja uz Gregora kalendāru Livonijas Pārdaugavas hercogistē (tagadējā Vidzemē un Latgalē) notika 1582.gadā. Rīgas pilsēta atteicās pieņemt jauno kalendāru un tas izraisīja Kalendāru nemierus. Kad Vidzeme nonāca zviedru varā, tajā atkal spēkā bija Jūlija kalendārs, bet Latgalē turpināja lietot Gregora kalendāru līdz 1772.gadam, kad to pievienoja Krievijas impērijai un atgriežas pie vecā kalendāra.
I Pasaules kara laikā pirmie uz Gregora kalendāru pāriet kurzemnieki 1915.gadā, tad 1917.gadā Rīga un beigās 1918.gadā arī Vidzeme un Latgale. Un jaunajā, 1919.gadā visa Latvija dzīvo pēc viena kalendāra.

Iepriekšējā daļa http://https://spoki.tvnet.lv/vesture/Latvijas-vestures-drupacu-kuka-1/877952