Latvija pēc otrā pasaules kara [2]1

1953. gadā nomira Josifs Staļins. Padomju Savienībā sākās pārkārtojumi, kas ietekmēja dzīvi arī Latvijā. Maskavā notika PSKP XX kongress, kurā tika atmaskoti Staļina valdīšanas laikā izdarītie noziegumi. Daudzi nepamatoti sodīti cilvēki varēja atgriezties mājās. Tika atcelti no amatiem un sodīti vairāki Staļina līdzgaitnieki. Arī vairāki okupētās Latvijas valstsvīri - Eduards Berklavs, Aleksandrs Ņikonovs un Vilis Krūmiņš - centās labot pieļautās kļūdas.

Zinātnieks Pauls Dzērve izstrādāja rūpniecības attīstības programmu. Tajā bija paredzēts celt Latvijā tikai tādus rūpniecības uzņēmumus, kuros izmantotu vietējās izejvielas un esošo darbaspēku. A. Ņikonovs centās attīstīt lauksaimniecību, izmantojot vietējos apstākļus un zemkopības tradīcijas. Viņš paredzēja saglabāt viensētas, ļaujot tajās zemniekiem saimniekot patstāvīgi. Latvijas valdība izstrādāja pasākumu plānu migrācijas ierobežošanai un latviešu valodas aizsardzībai. Tā atteicās no Pļaviņu HES celtniecības, lai neaplūdinātu vienu no skaistākajiem Latvijas dabas pieminekļiem - Staburagu.

Šīs ieceres pārtrūka 1959. gadā. Atsevišķi komunistiskās partijas darbinieki, cenzdamies iegūt augstākus posteņus, apmeloja nacionāli noskaņotos okupācijas varas valstsvīrus un panāca viņu atcelšanu no amatiem. Pie varas nākušais Arvīds Pelše izvēlējās sev tādus palīgus, kas izpildīja jebkuru viņa norādījumu. Pelše un viņa domubiedri nerēķinājās ar latviešu tautas interesēm. Viņi centās izpildīt un pārsniegt jebkuras Maskavā izvirzītās prasības. No tā smagi cieta republikas iedzīvotāji un saimniecība.

Par milzīgu problēmu Latvijā kļuva migrācija. Citu republiku iedzīvotāji brauca uz Latviju, meklēdami labākus dzīves un darba apstākļus. Samazinājās latviešu skaits. Radās draudi, ka pamatiedzīvotāji kļūs par mazākumu Latvijā. 

Rīga kļuva pārapdzīvota. Smagos apstākļos dzīvoja pamatiedzīvotāji, kuri bija spiesti daudzus gadus gaidīt rindā uz dzīvokļa saņemšanu. Gadiem ilgi dzīvokļi tika sadalīti netaisnīgi, jo iebraucēji no citām republikām dzīvokli saņēma ātrāk nekā pamatiedzīvotāji. Līdzīgs stāvoklis izveidojās arī citās Latvijas pilsētas.

Lielākā daļā rūpniecības uzņēmumu atradās Rīgā, tie bija pakļauti Vissavienības ministrijām, kas atradās Maskavā. Nekontrolētā Vissavienības ministriju un tām pakļauto rūpnīcu darbība radīja daudzas problēmas. Lielākā no tām ir apkārtējās vides piesārņošana. 

Arī nekontrolētā Padomju armijas rīcība radīja draudus gan cilvēku veselībai, gan dabai daudzos Latvijas novados.

Latvijā, tāpat kā visā Padomju Savienībā, valdīja uzskats, ka valstī viss ir kārtība. Tika pieļauti meli, liekulīga valdības slavināšana. Cilvekiem trūka dzīvokļu un pārtikas produktu. Lauksaimniecībā sākās krīze, jo laukos trūka strādnieku, kolhozniekiem varmācīgi lika pārcelties no lauku viensētām uz ciematiem. Daudzi jaunieši no laukiem devās uz pilsētām, jo tur bija labāki dzīves apstākļi.