Latviešu varoņa Kaupēna īstie noziegumi...23

Kā Kaupēns savāca gūstā kriminālpolicijas uzraugu, un lika tam kļūt par līdzdalībnieku.

1922.gada 14.maijā, kriminālpolicijas uzraugs Jēkabs Franks bija komandēts patrulēt Lapu mežā un meklet laupītāju ( Kaupēnu). Klīstot, viņš nejauši atrada Kaupēna zaru būdu. Viņš sāka to pārbaudīt, bet tad izdzirdēja aiz muguras balsi - "Stāvi, pagaidi!". Tur stāvēja Kaupēns ar masku uz galvas un pagrieztu pret viņu karabīni. Kaupēns pavēlēja pagriezties ar muguru un pacelt rokas. Pārmeklējot kabatas, Kaupēns atņēma policista dienesta ieroci, bet dokumentus neatrada. Jēkabs stādījās priekšā kā laupītājs no Liepājas. Kaupēnam tāda atbilde iepatikās, tāpēc viņš sāka lielīties. Sāka stāstīt, ka daudz ir laupījis, un ka tagad gaida "izdevīgus" klientus. Viņš policistu noturēja 8 - 9 stundas. Pa šo laiku demonstrēja savu darbu - aplaupīja četrus pajūgus. 

Laupīšanas laikā atrada kādu pudeli, ko dzēra pats, lēja saviem upuriem un deva arī policistam. Kā stāstīja policists - dzeršana turpinājās visu laiku. Vienu brīdi Kaupēns pat dejoja pa šoseju, bet neviens no upuriem nepretojās un nemēģināja bēgt.

Kad brauca pirmais pajūgs, Kaupēns lika policistam to apstādināt, un arī vēlāk teica, lai tēlo palīgu.

Kaupēns bija liels, stiprs, kā arī bruņots, tāpēc policists sarunājās, stāstīja izdomātus stāstus un baidījās ar laupītāju cīnīties.

Tikai vakarā viņi šķīrās.

( attēlā Kaupēns)

Pārsvarā savas laupīšanas viņš veica maskās, kas bija uz galvas uztītas lupatas. Bieži maskējās ar zariem, sūnām un lapām. Bet nereti bija bez maskas.

Parasti neviens viņam nepretojās, bet vienu reizi viņam mēģināja atņemt ieroci.

1921. gada 21. aprīlī no Jelgavas pa Jonišķu šoseju uz mājām brauca Jānis Landmanis. Vienā pajūgā ar viņu brauca brālis Fricis un Alma Kaufmane. Netālu no Lapukroga pajūgam pretī iz­nāca vīrietis. Pavērsis karabīni, viņš uzsauca, lai apstājas un paceļ rokas. Redzēdams, ka uzbrūk laupītājs, Jānis Landmanis naudas maku noslēpa ratos. Pienācis pie braucējiem, laupītājs karabīni uzmeta plecā, izņēma revolveri un, turot to rokā, uzsāka kratīšanu. Neatrodot naudu, viņš izbrīnījies noteica: "Kā…? Nav naudas?!" un turpināja kratīt Frici Landmani. Šajā brīdī Jānis saķēra Kaupēna roku. Gribēdams to atbruņot, viņš cieši satvēra revolveri. Tomēr Kaupēns bija stiprāks. Izrāvies, viņš uzbu­dināts iesaucās: "Kas tad tā par grābstišanos?… Še tev!…" un izšāva. Landmanis tika ievainots kaklā. Par spiti ievainojumam, viņam izdevās ieskriet mežā un izvairīties no laupītāja. Šis starpgadījums netraucēja Kaupēnam turpināt "savu darbu". Almai Kaufmanei viņš atņēma laka­tiņu, divas kastītes papirosu, trīs mārciņas cukura, vienu rulli biskvītu un nedaudz baltmaizes.

Teodora - Anša "duelis".

1920.gada 20.novembrī Teodors Spārbergs braucot gar Sildedžu priedēm, ieraudzīja, ka no meža iznāk kāds vīrietis ar šauteni un revolveri, kurš uzsauca:

- Apstājies! Tu brauc ar zagtu zirgu!

 Teodors apstājās uz izvilka savu revolveri. Izkāpa no ratiem, iesaucās, lai svešais netuvojas, izšāva, bet netrāpīja. Tad izšāva arī Kaupēns. Zirgs nobijās un aizskrēja. Palikuši abi viens pret otru aci pret aci, brīdi stāvēja, bet tad katrs ieleca savā grāvja pusē, un uzsāka apšaudi. Teodoram beidzās patronas, tāpēc Kaupēns uzsauca, ka lai nāk ārā. Teodors iemeta revolveri krūmos, paklausīja. Laupītājs aplaupot Teodoru aizgāja meklēt krūmos iemesto revolveri. 

Tajā brīdī pa ceļu brauca Kristaps Šūmanis.brīdī garām brauca Kristaps Šūmanis. Uzdodamies par aizsargu, Kau­pēns pavēlēja uzrādīt dokumentus. Tā kā Šūmanis atteicās, Kaupēns izrāva revolveri un, draudot ar ieroci, atņēma naudu.

Kā Kaupēns tērēja savu naudu?

"Dzīvoju mežā kā Robinsons Kruzo. Bet tad braucu uz Rīgu uzdzīvot. Ar līdzekļiem neskopojos. Tērēju plaši un darīju visu, ko sirds vēlas,"

"Es laupīju visus, kas nāca priekšā. Nebija laika izvēlēties. Bagāts vai nabags, ķēros pie katra, kurš pagadījās. Kad biju pietiekami salaupījis, atmetu šo klaidoņa briesmu pilno dzīvi un braucu uzdzīvot. Vai jūs domājat, ka pilsētā ierados tādā pat laupītāju kostīmā kā uz liel­ceļa? Ļoti maldāties! Es biju īsts džimmi kungs — elegantā kostīmā un lakkurpēs. Kad aptrūkās nauda, es no jauna ķēros pie laupīšanas."

Attēlā - Kaupēns ar velosipēdu, kuru nopirka pa salaupīto naudu.

Vienu reizi viņš apturēja piecus pajūgus uzreiz. Visiem pavēlēja sastāties rindā, un tos pēc kārtas aplaupīja.  

Kā viņš parasti veica laupīšanas:

Viņš apturēja vienu pajūgu. Lika izkāpt cilvēkiem ārā, pagriza ar muguru pret ceļu, tad pārmeklēja un gaidīja nākošo. Vaļā nelaida, lai cilvēks neizsauc aizsargus.  Cilvēki dažreiz tā stāvēja stundām, kamēr Kaupēns beidzot nolēma palaist tos vaļā. 

Viņš darbojās pārdroši, bezbailīgi, ja kas viņam nepatika, šāva. Bieži noziegumus veica dzērumā, vai pat dzēra laupīšanu laikā.

Arī savas tiesas laikā smaidīja, ķēmojās un lielījās.

Pēc viņa aresta, izmeklētājs viņam sameloja - teica, ka ja atzīsies, viņam būs spaidu darbi uz 10 gadiem.  Tieši tāpēc Kaupēns visu sāka stāstīt. Tikai pēdējajā dienā, kad saprata, ka nāvessods ir neizbēgams, salūza. 

Pēdējās dienās* viņš pat vairs negāja uz tiesu. Viņu savos ratos veda kāds zemnieks, bet tiesas zālē viņu ienesa kareivji. 

*  tiesa ilga vairākas dienas.

"Esmu augstakās kategorijas hronisku dzērāju pēcte­cis. Mans tēvs bija "Sibīrijas izdzērājs", ari tēvatēvs un tālākie priekš­teči. Līdz aizceļošanai uz Krieviju biju sirdsskaidrs cilvēks. Krievija mani samaitāja. Tur kļuvu par sabiedrībai kaitīgu..."

A. Kaupēns.

"....Kas zīmējas uz manām lietām, tad varu sacīt, ka ikreizi manas rokas drebēja. Kādēļ šāvu cilvēkus? Toreiz es nekā nejutu. Man ir strau­jas asinis. Brīžiem uznāca karstumi, kā pasaules karā. Tad jutos kā ienaidnieku ielenkumā. Pēdējā vārdā gribu izlūgties žēlastību un apžē­lošanu. Es vēlreiz gribu atgriezties dzīvē. Es nekad vēl neesmu sodīts. Tas ir pirmais ļauni spertais solis. Žēlastību man varētu dot arī kā biju­šajam Latvijas armijas seržantam. Kaut gan esmu dezertējis, žēlastību varētu sagaidīt. Kam esmu ļaunu darījis, tas neteiks, lai mani apžēlo. Tas prasīs visbargāko sodu. Tomēr lai neviens neaizmirst!… Katrs var krist! Redzu, ka cilvēki jūtas laimīgi, bet es nelaimīgs. Kādu krustu esmu taisījis, tāds man jānes. Ja es nebūtu kļūdījies, tad, kā sakot, stā­vētu augstās tiesas priekšā ar Lāčplēša ordeni pie krūtīm. Tagad man ir paredzams koka krusts."

A. Kaupēns savā pēdējajā runā tiesā.

Ansi Kaupēnu sodīja ar pakāršanu, bet viņa līdzdalībniekus -

Voldemāru piebalgu - ar nāvessodu, pakarot,

Jāni Vālodzi  - ar spaidu darbiem uz mūžu,

Jāni Rubeni -  ar ieslodzīšanu cietumā uz astoņiem mēnešiem.

Aneti Bubelti - ar ieslo­dzīšanu pārmācības namā uz trīs gadiem

Jēkabu Butti pierādījumu trūkuma dēļ atzīt par attaisnotu."

Kaupēna pēdējie vārdi pirms nāves bija veltīti  policistam, kurš bija viņu piemānījis : "Lai nolādēti, kas pie manim apgrēkojušies." 

pēc nāves viņam tika izlieta ģipša maska, un tika apglabāts. Precīza kapa atrasšanās vieta nav zināma.

Tāds bija tas "varonis".