Latviešu strelnieki krievu tautas bendes!!17

Līdz 1917.gadam Latvija  bija Cariskās Krievijas sastāvā.  1917.gadā Krievijā notika boļševistiskā revolūcija, pēc kuras  pie varas nāca padomju valdība. Latvija vēl  arvien bija tās sastāvā.  Padomju Savienības  teritorijā notika niknas kaujas starp Sarkano  Armiju un baltgvardiem,  kuru mērķis bija atjaunot Krievijas Impēriju tās iepriekšējā sastāvā. Daudzi  latvieši, kas tajā laikā dienēja, pārgāja Sarkanās  Armijas pusē un tika izveidota  Latviešu strēlnieku padomju divīzija, par komandieri  ieceļot Jukumu Vācieti. Padomju valdība 1918.gada 2.maijā izsludināja masveida iesaukšanu Sarkanajā Armijā, kopā  mobilizējot 30 000 latviešu un atjaunojot veco pulku nosaukumus, kā arī izveidojot pilnīgi jaunas vienības no tiem Iekškrievijā  mobilizētajiem, kuri iepriekš nebija dienējuši. No bēgļu gaitās aizbraukušajiem latviešu strēlniekiem sarkangvardu vienības tika izveidotas Maskavā, Petrogradā, Harkovā, Odesā, Rostovā, Staraja Rusā, Samarā, Ufā, Arhangeļskā, Vologdā u.c., kuras vēlāk iekļāva sarkano latviešu strēlnieku pulkos, vai arī izveidoja jaunus formējumus. Saratovā no latviešiem izveidoja īpašo uzdevumu 10.Saratovas latviešu strēlnieku pulku, atsevišķās pilsētās – Penzā, Vitebskā u.c. izveidoja latviešu kavalērijas vienības.

Tai pat laikā baltgvardu rindās kopumā dienēja ap 9500 latviešu. Vairumā gadījumu viņi bija piespiedu kārtā mobilizētie latviešu kolonisti un evakuētie strādnieki. Tikai 3 – 4% bija brīvprātīgie (lielākoties virsnieki). Latvieši baltgvardu rindās stājušies nelabprāt, jo to komandieri neatzina mazākumtautu pašnoteikšanās tiesības. Turklāt baltgvardi pret latviešiem izturējās slikti, bieži vien vajadzējis slēpt savu tautību, jo baltgvardu armijā valdījusi pārliecība, ka visi latvieši ir Ļeņina atbalstītāji.