Pirmie bija tumšie meži, Otrais dzestrais kumeliņš, Trešais asiņainais duncis, Ceturtais es, Kaupēns pats... Un kad būšu es tad miris, Rociet mani mežmalā...
Latviešu laupītājs2
62
0
Arī latviešiem ir savs leģendām apvīts ceļu laupītājs vārdā Ansis Kaupēns, kura biežā un vētrainā uzdzīve bija par iemeslu Kaupēna notveršanai un sodīšanai. Pavisam neilgā laikā Kaupēns izdarīja 19 slepkavības un 32 laupīšanas, iedvešot šausmas visai Zemgalei. Tikmēr Jelgavā dzīvoja kāds priekšzīmīgs pilsonis, īsts džentelmenis un kvēls mīlnieks... Ansis Kaupēns dzimis 1895. gada 2. novembrī Vecplatones pagastā. 21 gada vecumā viņu tika mobilizēts krievu armijā, bet izturējis vien trīs gadus, Kaupēns atbēga atpakaļ uz Latviju, kur tika ieskaitīts Latvijas armijas kājnieku pulkā seržanta pakāpē. Kad Kaupēnam 1920. gada sākumā tika piešķirts nedēļu ilgs atvaļinājumu, brašais karavīrs dienestā vairs neatgriezās. Dezertieris sāka slapstīties pa Jelgavas mežiem un meklēt vieglu veidu kā tikt pie naudas...
Kaupēna notveršana kļuva par katras avīzes pirmās lapas cienīgu notikumu. Sabiedrība ar dziļu interesi sekoja līdzi šarmantā un mutīgā jaunekļa likteņgaitām un tiesas procesam. Kad cietumsargi nogādāja vaininieku no cietuma uz tiesu, Jelgavas ielas bija pilnas ziņkārīgu skatītāju. Jelgavnieki vai plīsa aiz lepnuma, ka slavenais ceļu laupītājs nāk tieši no Jelgavas. Pirmajā acu uzmetienā Kaupēns bija, sieviešu pielūgsmes objekts, varonis, bruņinieks, kurš atņēma bagātajiem un dalīja nabagajiem.
Reklāma
Iespējams, ka latviešu daiļavu kvēlās mīlas jūtas bija iemesls, kāpēc tauta Kaupēnu uzskatīja par varoni, jo kā atzinies pats Kaupēns, noziegumus esot pastrādājis savu mīlas jūtu ietekmē pret vairākiem tauriņiem. Tiesas sēdes laikā lieciniešu statusā ieradās trīs Kaupēna līgavas, pārējās vairījās no plašās sabiedrības ieinteresētības un preses uzmanības. Lai gan Kaupēnam bija tikai četru klašu izglītība, gan viņa līgavas, gan cietušie apstiprināja puiša inteliģenci un raito valodu. Tas viss rādījās iegūts dzīves skolas ceļā, kā arī aizraujoties ar labu literatūru. Jo īpaši Kaupēns aizrāvās ar kriminālromāniem par slepenpolicistu Pinkertonu un Šerloku Holmsu.
Lielceļa laupītājs nesodīts darbojās sešus gadus. Viņš pārsvarā uzbruka pajūgiem, aptīrot braucējus līdz pēdējam diedziņam. Dažreiz viņam pat izdevās tikt pie ieročiem. Skaistkalnes mežā viņš pamanījās nogalināt vienkāršu avīžu pārdevēju tikai dēļ sviesta un olām. Kaupēns pat uzbrukt kādai nabaga večiņai nieka ābolu dēļ... latviešu Robins Huds nelaupīja bagštos un nedeva nabagajiem. Laupītājs visu rausa tikai sev, nežēlojot vienkāršo cilvēku dzīvības. Kaupēns 1923. gada 27. septembra vakarā pie Daudzevas stacijas pamanījās apstādināt un aplaupīt veselu vilcienu ar pieciem pasažieru un četriem preču vagoniem.
Pēdējais sirotāja uzbrukums notika 1926. gada 29. maijā. Nenotveramo laupītāju viņa paša mājvietā arestēja Jelgavas policists Jānis Stirna. Kara tiesas prāva risinājās Jelgavas virsnieku namā no 1927. gada 27. marta līdz 3. aprīlim. Lai gan uz Kaupēna sirdsapziņas gūlās smagi un ciniski noziegumi, arī bērnu slepkavības, prese tik un tā jūsmoja par varoņa vīrišķo stāju, ironiskajiem smaidiem un viedo prātu. Tiesa piesprieda Kaupēnam un viņa līdzgaitniekam nāvessodu pakarot. Naktī uz 6. maiju Kaupēns tika pakarts un aprakts Vircavas meža malā Ērmiņu priedēs. Precīza lupītāja kapa vieta nav zināma.
Tev patiks šie raksti
