Blēņas. Stāstu kāpēc.
1. Jebkura armija ir organizācija un mehānisms. Bez šaubām, ja šī saimniecība ir neelastīga un nedara neko, nesagaidījusi komandu (vai vismaz saskaņojumu) no augšas, tad nekāda efektīvā karošana nesanāks. Tomēr jelkādas stratēģiskās operācijas ir iespējamas tikai ar centralizētu vadību un plānošanu. Pretējā gadījumā būs parastā situācija, kad labā roka nezina, ko dara kreisā un otrādi.
2. Par Šveices modeli te jau cilvēki komentāros pareizi norādīja - pirmkārt tomēr tas banku-finansu sektors, kas garantē Šveices drošību, militārais nāk stipri pēc tam. Un vēl bez tā, ka Šveice nupat jau diezgan izsenis piekopj neitralitātes politiku, jāņem vērā arī tas, ka mūsdienu Rietumeiropas vidū ārējs militārs apdraudējums praktiski neeksistē.
3. Par Amerikas piLsoņu LiMiciju (t.i. par tām bruņotajām mājsaimniecībām). Tam nav nekādas nozīmes KARA gadījumā, vienkārša iemesla dēļ - bruņotajām mājsaimniecībām nav ne artilērijas, ne prettanku, ne pretgaisa ieroču. Bez tiem neko nopietni nepakarosi. Nez kāpēc arī visādiem rebeļiem Lībijās un Sīrijās bez sākotnējiem kalašņikoviem arsenāls pie pirmās iespējas papildinās ar tehnikāļiem (mašīnām ar ložmetējiem, vēlams lielkalibra), artilērijas ieročiem un bruņutehniku (gan paštaisīto, ar metinātām metāla plāksnēm, gan - pie pirmās iespējas - ar reāli militāro)?
4. Gan amerikāņi Vjetnamā, gan Padomju Armija Afganistānā saskārās ne tik daudz ar partizanščinas efektivitāti, cik ar pretinieku, pret kādu nebija gatavojusies karot - jo gan amerikāņi, gan sovjeti pēc WW2 gatavojās jaunam WW2 - regulārā armija pret regulāro armiju, ar kodolieroču izmantošanu no abām pusēm. Partizānus (jo īpaši jaunos, specifiskos apstākļos - džungļos, kalnos un tuksnešos) trenkāt nemācēja ne vieni, ne otri, bet, kad to iemācījās, gan viens, gan otrs karš jau bija zaudēts politiski. Kas attiecas uz Čečeniju, tad tur arī ne tik daudz `čečeni bija izcilil karotāji`, cik Krievijas armija bija čempione, pardon, ra$pi*ģaistvā, jo īpaši Pirmajā karā un jo īpaši Groznijas operācijā 1994/1995. Btw arī visu krievu zaudējumu lauvas daļa pienākas tieši uz šo operāciju, pēc tam čečeniem ar `stratēģiskām uzvarām` aizgāja stipri mazumā (ibo minētā ra$pi*ģaistva Krievijas armijā pakāpeniski tomēr pašapkarojās).