Kurzemes un Zemgales hercogiste.19

Pēc Gotharda nāves par hercogiem kļuva viņa dēli Frīdrihs un Vilhelms. 1596. gadā viņi sadalīja hercogisti divās daļās - Frīdrihs valdīja Zemgalē un Sēlijā, ar sēdekli Mītavā, savukārt Vilhelms - Kurzemē, ar sēdekli Goldingenā.

Apprecot Prūsijas hercoga meitu, Vilhelms atguva Grobiņas apriņķi, viņš arī izpirka Piltenes apgabala Embūtes un Aizsputes daļu. Vilhelma laikos Kurzemes Un Zemgales Hercogistē sāka attīstīt metāla apstrādi un kuģu būvi. Izmantojot jaunuzbūvētos kuģus, palielinājās Kurzemes preču eksports uz ārvalstīm.

No 1600. līdz 1629. gadam notika karš starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, kurā Kurzemes Un Zemgales Hercogiste bija iesaistīta karadarbībā Polijas-Lietuvas kopvalsts pusē un tās jātnieku karaspēks sekmīgi piedalījās Salaspils kaujā. Kara dēļ saasinājās attiecības starp hercogu Vilhelmu un muižniekiem. Polijas karalis bija ieinteresēts vājināt hercoga varu un nostājās muižnieku pusē. Vilhelma neapmierinātība ar muižniecību noveda pie viņa gāšanas no troņa 1616. gadā. Vilhelmu izraidīja no Kurzemes, bet Frīdrihs saņēma savā valdījumā visu hercogisti.

1622. gadā Zviedrija okupēja Zemgales hercogisti un Frīdrihs bija spiests pārcelties uz Kuldīgas pili. Jelgavas pilī 1622. gada novembrī tika parakstīts Jelgavas pamiers, pēc kura Piltenes apgabals palika Polijas-Lietuvas kopvalsts tiešā kontrolē, bet no jauna apvienotā Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā vienots suverēns Polijas—Lietuvas lēnis.

Hercogam Frīdriham nebija pēcnācēju, tāpēc par nākamo hercogu kļuva izraidītā Vilhelma dēls Jēkabs. Dzīvojot Rietumeiropā Jēkabs bija kļuvis dedzīgs merkantalisma ideju atbalstītājs. Viņš vēl vairāk attīstīja metāla apstrādi un kuģu būvi, kā arī radīja daudzas citas manufaktūras. Tika izveidotas diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Lielbritāniju, Francija, Nīderlandi, Portugāli, Krieviju bet ar Spāniju attiecības viedot Jēkabs centās izvairīties. Jēkabs izveidoja Kurzemes Un Zemgales Hercogistes tirdzniecības floti ar tās galvenajām ostām Ventspilī un Liepājā. 1651. gadā hercogiste savā īpašumā ieguva pirmo koloniju - Andreja salu Gambijā un nodibināja tur Jēkaba fortu. 1652. gadā tika nodibināta otrā Kurzemes kolonija - Tobago sala Vestindijā.

Tomēr visu šo laiku hercogiste bija Zviedrijas un Polijas interešu objekts. Otrā Ziemeļu Kara laikā, 1658. gadā Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē. Hercogu Jēkabu sagūstīja zviedri un turēja gūstā no 1658. līdz 1660. gadam. Krievija nostājās Jēkaba pusē un sāka nelielu konfilktu ar Zviedriju kurš ātri beidzās. Šajā laikā abas kolonijas pārņēma holandieši, tirdzniecības flote un manufaktūras tika iznīcinātas. Karš beidzās ar Olīvas miera līgumu. Lai arī hercogs Jēkabs nekavējoties sāka hercogistes atjaunošanu un uz brīdi pat atguva Tobago koloniju, hercogiste vairs nekad nesasniedza 1655. gada attīstības līmeni.

Pēc hercoga Jēkaba nāves 1682. gadā par hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs Kazimirs. Viņa valdīšanas laikā preču ražošanas apjomi samazinājās. Pašu hercogu vairāk interesēja dārgas balles un naudas tērēšana, nekā hercogistes attīstība. Naudas trūkuma dēļ viņš pārdeva Tobago salu britiem. Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā Polija palielināja savu ietekmi hercogistes politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Nākamais hercogs Frīdrihs Vilhelms ieguva troni sešu gadu vecumā 1698. gadā un līdz viņa pilngadībai faktiskais hercogistes vadītājs bija viņa tēvocis Ferdinands. Pēc neilga laika Zviedrija atkal vērsa savua gresiju pret Kurzemes Un Zemgales Hercogisti. Šajā laikā sākās Lielais Ziemeļu Karš starp Zviedriju no vienas puses un Krieviju ar tās sabiedrotajiem (Poliju-Lietuvu, Saksiju, Kurzemes Un Zemgales Hercogisti un Dāniju) no otras puses. 1710. gadā Krievija ieguva kontroli pār Vidzemi un palielināja arī savu ietekmi Kurzemes Un Zemgales Hercogistē. 1711. gadā Frīdrihs Vilhelms apprecējās ar Pētera I radinieci Annu Ivanovu, taču atceļā no kāzām mira un hercogistē valdīja viņa atraitne Anna. 1726. gadā par hercogu tika ievēlēts Saksijas Morics, Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II dēls, taču spēja noturēties tronī tikai gadu. Morics vērsa samērā lielu agresiju pret Krieviju un saīsināja attiecības. Krievijas Impērijas karaspēks iebruka hercogistē un padzina hercogu Moricu.

Pēc Annas kļūšanas par Krievijas ķeizarieni Ferdinands atguva varu, taču pastāvīgi uzturējās Dancigā. Ķeizariene Anna panāca, ka par par Kurzemes Un Zemgales Hercogistes hercogu 1737. gadā ievēlēja viņas favorītu Ernestu Johanu. Pēc itāļu arhitekta Rastrelli projektiem viņš lika uzcelt greznas pilis Jelgavā un Rundālē. Pēc Annas nāves 1740. gadā hercogs Ernests Johans sāka saīsināt attiecības ar Krieviju, nonāca nežēlastībā un tika izsūtīts uz Sibīriju. Kurzemes Un Zemgales Hercogisti pārvaldīja Kurzemes bruņniecības padome.

Jaunā Kurzemesa un Zemgales Hercogistes valdnieki sāka arvin variāk konfliktēt ar Krieviju kā rezultātā Septiņgadu Kara laikā hercogistes teritorijā iebruka Krievijas Impērijas armija, kas vēlāk iekaroja Austrumprūsijas teritoriju. 1758. gada 16. novembrī Polijas-Lietuvas valdnieks Augusts III par Kurzemes Un Zemgales Hercogistes hercogu iecēla savu dēlu Saksijas princi Kārli, tomēr daļa muižnieku turpināja atbalstīt Ernestu Johanu. Kara beigās 1762. gadā jaunā Krievijas ķeizariene Katrīna II ļāva hercogam Ernestam Johanam atgriezties no trimdas, 1769. gadā viņš atteicās no troņa par labu savam dēlam Pēterim.

Hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laiks iezīmējās ar saasinātu cīņu starp Krieviju un Prūsiju. Pēteris visos gadījumos nostājās Prūsijas pusē un izrādija savu nepatiku pret Krieviju.

Koscjuško sacelšanās laikā 1794. gadā arī hercogistē norisinājās karadarbība. Nemierneki ieņēma Liepāju, Durbi, Alsungu un Ventspili. Hercogistes pēdējais hercogs valdīja līdz 1795. gadam, kad pēc trešās Polijas dalīšanas viņš 1795. gada 28. martā atteicās no troņa un atdeva Krievijas Impērijai visu Kurzemes Un Zemgales Hercogisti, tās teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa.

Pirmā Pasaules Kara laikā Kurzemes hercogistes teritoriju okupēja Vācijas Impērija un Padomju Krievija atteicās no pretenzijām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes Un Zemgales Hercogiste. Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas Hercogistes pasludināšanu.

Šī ir arī visa Kurzemes Un Zemgales Hercogistes vēsture un jāatzīst ir viens, ka priekš tādas mazas valstiņas, diezgan saržģīta vēsture, lai gan beigas nebija tāda kādas gribētos. Drīzumā iznāks raksts kurā es uzrakstīšu ''Jaunās Strāvas'' vēsturi! Gaidi! ;)

P.S. Nē, šis nav nedz Indonēzijas, nedz Monako karogs. Tas ir Kurzemes Un Zemgales Hercogistes karogs!