Zinu ka daudziem nepatīk gari lasīt bet man bija tiŗi intresanti palasīt! :)
Jau vairākus gadus neatbilst patiesībai Ķīnas varas iestāžu apgalvojumi par valsts miermīlīgo ārpolitiku, kuras pamatā ir tikai Ķīnas ekonomiskās izaugsmes intereses. 1978. gadā Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas plēnumā Dens Sjaopins paziņoja, ka valstij nav citas problēmas un cita uzdevuma, vien ekonomiskās attīstības nodrošināšana. Labi zināms, kādas ir Ķīnas sekmes šā uzdevuma risināšanā: 30 izaugsmes gadi ar vidējo tempu 9% gadā. Valsts, kas šā ceļa sākumā ar grūtībām spēja paēdināt savus iedzīvotājus, kļuvusi par otro lielāko rūpniecības lielvalsti pasaulē pēc ASV.
Visu šo laiku Ķīna stingri ievērojusi principu nedarīt neko tādu, kas varētu kaitēt izaugsmes stratēģijai, pirmām kārtām jau nekonfliktēt ar ASV. Tāpēc Ķīna nebalsoja pret ASV rezolūcijām ANO Drošības padomē, paturot pie sevis viedokli gadījumos, kad tas nonāca pretrunā ar Vašingtonas pozīciju un darbībām. Līdz pat pēdējam laikam šāda pieeja pietiekami konsekventi tika izmantota arī attiecībās ar citām valstīm. Piekļuve tirgiem, tehnoloģijām un investīcijām bija un paliek Ķīnas ārpolitikas galvenā prioritāte, un pie tā jau ir pierasts.
Oficiāli no Dena novēlējumiem neviens nav atteicies. Gluži pretēji – Ķīnas līderi un eksperti pastāvīgi atkārto vienu un to pašu mantru: ka Ķīnas mērķi ir tikai un vienīgi merkantili un valsts pilnībā orientējusies uz ekonomiskās izaugsmes atbalstīšanu un savu problēmu risināšanu. «Ķīnas varenība iespaido, taču nepievērsiet tam pārāk daudz uzmanības un, protams, nebaidieties: mums nav laika domāt par kariem.» Ideoloģiskajā līmenī šī retorika izpaužas kā «harmoniskās pasaules koncepcija», saskaņā ar kuru Ķīnai modernizācijas turpināšanai nepieciešami stabili un plaukstoši kaimiņi, savukārt savas intereses virzīt Ķīna plāno ar starptautisko institūciju – ANO, Pasaules Bankas, SVF un citu – starpniecību.
Tāda ir teorija, taču praksē Ķīna ir iesaistīta virknē teritoriālo strīdu ar visiem galvenajiem kaimiņiem, un, lai arī daži no strīdiem tā vai citādi atrisinās, īpaši svarīgākajiem drīzāk ir tendence eskalēties, nevis noregulēties. Strīds ar Japānu par Senkaku salu arhipelāgu Austrumķīnas jūrā ilgst kopš 70. gadu sākuma, kad ASV nodeva to Japānai kopā ar Okinavu. Ķīna uzskata salas par savu vēsturisko teritoriju, kuru Otrā pasaules kara laikā iekarojusi Japāna, un prasa salu atdošanu. Starp citu, salu piederība ne tikai ir nacionāla prestiža jautājums: pie tām atklāti arī nozīmīgi naftas un gāzes krājumi.
Teritoriālais strīds pats pa sevi nav problēma: slābanas diskusijas par tā vai cita sauszemes vai jūras apgabala piederību ir starptautiskās politikas ikdienišķā parādība un mūsdienās netraucē valstīm nedz tirgoties, nedz uzturēt normālas attiecības arī pārējās jomās. Tomēr Ķīna, pārejot no vārdiem pie darbiem, pēdējos gados arvien biežāk demonstrē Japānai savas flotes pieaugošo varenību un ne tikai Senkaku rajonā. Pēdējos piecos gados noticis ap desmit incidentu ar Ķīnas kuģu līdzdalību tieši blakus Japānas teritorijai vai pat Tokijas teritoriālajos ūdeņos.
Šā gada aprīlī viena no augstākajām Ķīnas jūras karaflotes amatpersonām paziņoja par flotes jauno lomu. Atbilstoši tai flote no piekrastes zonu aizsardzības uzdevumiem pāriet pie darbībām pasaules okeānā: «Valsts ekonomiskās intereses aug, un flotei jābūt spējīgai aizsargāt mūsu attālinātās komunikācijas.» Mēnesī agrāk Ķīna jau bija pasludinājusi Dienvidķīnas jūru par reģionu, kam ir stratēģiska nozīme nacionālajās interesēs – tāpat kā Tibetai un Taivānai.
Dienvidķīnas jūrai tiešām ir svarīga nozīme Ķīnas tirdzniecībā, taču ne tikai Ķīnas. Šajā jūrā atrodas vēl viena teritorija, uz kuru pretendē uzreiz sešas valstis: Bruneja, Vjetnama, Ķīna, Malaizija, Taivāna un Filipīnas – Spratliju salas. Visas ieinteresētās puses, izņemot Bruneju, izvietojušas uz atsevišķām salām (to ir aptuveni simts) nelielus militāros kontingentus. Palaikam salu rajonā uzliesmo nevis diplomātiski, bet gan pilnīgi reāli bruņotie konflikti: 1988. gadā notika neliela kauja starp Ķīnas un Vjetnamas kuģiem, bet dažus gadus vēlāk vjetnamieši apšaudīja Filipīnu lidmašīnas. Protams, šeit ir arī nafta un gāze.
Visbeidzot Ķīna pretendē arī uz daļu Indijas teritorijas – Arunačalas Pradešas štatu. Konflikta cēloņi meklējami vēl koloniālisma laikā, kad angļi neparūpējās pilnīgi skaidri norādīt savu valdījumu robežas kartēs. 1962. gadā par šo teritoriju jau notika Ķīnas–Indijas robežkarš. Šoruden Ķīnas armija Himalajos īstenoja lielus manevrus ar aviācijas un bruņutehnikas piedalīšanos, kas savukārt izsauca nervozu oficiālās Deli reakciju.
Pārmaiņas Pekinas uzvedībā nav palikušas neievērotas. Tās Ķīnas kaimiņvalstis, kuras pašlaik neatrodas zem amerikāņu lietussarga, gandrīz vienlaikus izrādījušas paaugstinātu interesi par bruņojumu iepirkumiem – un par militāro sadarbību ar ASV. Jūlijā Savienotās Valstis piedāvājās kļūt par starpnieku konflikta noregulēšanā Dienvidķīnas jūrā, un visi Ķīnas konkurenti uz šo Vašingtonas iniciatīvu reaģēja izteikti pozitīvi. Savukārt augustā ASV un Vjetnama (!) īstenoja kopīgus jūras spēku manevrus. Drīz vien pēc tam Vjetnama piedāvāja Japānai sākt dialogu par drošības jautājumiem, bet Indonēzija izrādīja neatlaidīgu interesi par partnerattiecību ar ASV, tajā skaitā arī militārajā sfērā, attīstīšanu. Tas viss un ne tikai tas noticis viena vienīga 2010. gada laikā.
Salīdzinot ar citām lielvalstīm, ekspansija pašas ekspansijas dēļ Ķīnai nekad nav bijusi raksturīga, ja nu vienīgi izņemot nelielo tās vēstures periodu, kad pie varas atradās Mao. Ķīna tradicionāli nekad nav tiekusies eksportēt savu ideoloģiju un dzīvesveidu, kā arī centusies neiejaukties citu valstu iekšējās lietās. Tāpēc var apgalvot – ja Pekina ķersies pie spēka politikas, šādas rīcības cēloņi būs materiāli, bet mērķi – izteikti pragmatiski.
Straujā Ķīnas attīstība neizbēgami noved pie arvien jaunu problēmu rašanās. Attīstības, urbanizācijas un industrializācijas rezultātā jau tagad Ķīnai nepieciešama aptuveni ceturtā daļa visas pasaules dzelzs un apmēram tikpat alumīnija, valsts patērē apmēram 10% pasaulē iegūtās naftas. Ķīna ir atkarīga no izejvielu piegādēm no ārzemēm un nemitīgi rīkojas, lai šīs piegādes garantētu: no Tuvajiem Austrumiem, no Āfrikas, Krievijas un daudzām citām valstīm un reģioniem, no kurienes vien iespējams, kamdēļ piegādātāju saraksts ir diversificēts.
Trīs galvenie naftas piegādātāji Ķīnai ir Saūda Arābija, Angola un Irāna. Bez šīm valstīm piegādātāju sarakstā ietilpst arī Čada, Indonēzija, Kazahstāna, Nigērija, Sudāna. Pagājušajā gadā Ķīna investēja 10 miljardus dolāru Petrobras – vienā no lielākajām naftas kompānijām pasaulē, nodrošinot savas intereses arī Brazīlijas naftas ieguves sfērā. Un tā it tikai viena no 20 valstīm, kur Pekina investē naftā. Kas attiecas uz Āfriku, Ķīnas ietekme kontinentā, pēc virknes novērotāju domām, pārspēj amerikāņu ietekmi – pateicoties diplomātijai, investīcijām un Ķīnas kompāniju dalībai virknes rūpniecības un infrastruktūras objektu būvniecībā.
Vienlaikus pēc 10 vai 20 gadiem vēl bagātākai un vēl vairāk apdzīvotai Ķīnai vajadzēs ievērojami vairāk resursu. Iespējams, ka ap to laiku nopirkt tos atklātā tirgū būs grūti, ja, piemēram, patēriņš būtiski pārsniegs ieguvi. Toties paņemt ar spēku no kaimiņiem...
