Kauja pie Den-Ben-Fu3

Pati slavenākā kauja Vjetnamas karā sākās 1953. gada 20. novembrī ar veca japāņu lidlauka ieņemšanu, kas uzcelta Den-Ben-Fu ielejā pie Tonkinas un Laosas robežas. Franču komandieris pulkvedis Kristiāns de la Kruā de Kastri sāka aizsardzības tipa nometnes celtniecību. Viņš to sadalīja vairākās spēcīgi nocietinātās pozīcijās (fortos), kuriem deva sieviešu vārdus: Klaudīne, Elēna, Dominika, Beatrise, Gabriēla, Anna-Marija, Hjūgeta un Izabella. Klīda baumas, ka tas ir par godu pulkveža bijušajām mīļākajām. Nocietināta nometne ienaidnieka teritorijas centrā – riskanta lieta, ja ņem vērā, ka piegāde bija iespējama tikai pa gaisu. Pie aizsardzības plānošanas un artilērijas uzstādīšanas tika veiktas daudz neredzētas kļūdas, piemēram, atstāja bez kontroles kalnus, kas dominēja ielejā. Franču štābs bija pārliecināts, ka regulārā vjetnamiešu armija nespēs tajā rajonā nogādāt smago artilēriju. Viņi nenovērtēja Vjet Mina karaspēka komandieri, ģenerāli Vo Nguenu Ziapu, kurš risināja šo problēmu piecu nedēļu laikā. 1954.gadā viņš pārnesa 200 artilērijas ieroču un 4 regulārās divīzijas uz kalniem ap Den-Ben-Fu. Tas izdevās izmantojot vairākus tūkstošus anonīmo nesēju.

13.martā vjetnamieši atklāja uguni un turpmākās astoņas nedēļas bombardēšana notika nepārtraukti. Lādiņi iznīcināja lidlauku liekot frančiem pārtiku un munīciju piegādāt nometot to ar izpletņiem. Tas bija izmisuma gājiens par cik vjetnamiešu zenīta baterijas spēja notriekt, vai sabojāt 169 lidmašīnas – gandrīz pusi no franču aviācijas. Aplenkuma laikā, nometnē nolaidās bataljons pēc bataljona, kaut gan bija skaidrs, ka kauja zaudēta. Karavīri bez ierunām izpildīja pavēles pateicoties elites vienību garam un solidaritātei pret biedriem. Kopumā nometnē nolaidās pirmais izpletņlēcēju bataljons, vēl gaisā esot metot ar granātām un apšaudot no automātiem ienaidnieka pozīcijas. Neskatoties uz lielajiem zaudējumiem, jau nākamajā dienā leģionāri devās uzbrukumā uz Elēnas fortu, kurš jau no marta sākuma bija vjetnamiešu rokās. Kauja notika ar dažādiem panākumiem un forts vairākas reizes tika ieņemts un zaudēts. Beigu beigās tas tika frančiem. Pēc divām nedēļām otrais bataljons centās atgūt Hjūgetas fortu, bet zaudēja 150 vīrus un tika apvienots ar pirmā bataljona paliekām.