1945. g. pavasarī krievu un vācu vienības sīvi cīnījās par Berlīnes kontroli. Par katru ielu tika izcīnītas asiņainas kaujas. Pēc kara Berlīne izskatījās kā pārdzīvojusi apokalipsi, kas principā bija arī noticis. Viena no skaistākajām Eiropas pilsētām bija drupās. Daudzi, neskaitāmi arhitektūras pieminekļi bija nolīdzināti līdz ar zemi. Pilis, baznīcas, muzeji, ēkas un kultūrvēsturiskie pieminekļi bija iznīcināti ar spēcīgām bumbām.
Briti vien nometa ap 45 517 tonnām bumbu. Amerikāņi savukārt 23 000 tonnas. No iepriekšējiem 4,5 miljoniem iedzīvotāju pilsetā bija palikuši tikai 2,8 miljoni. Pēc aptuvenām aplēsēm gaisa uzlidojumu gaitā bija gājuši bojā ap 20 000 - 50 000 iedzīvotāju.
Uz to laiku, kad ieradās Padomju armija, pilsēta jau bija iznīcināta gaisa uzlidojumu un ielu kauju laikā. Berlīne tika raksturota kā Geisterstadt (spoku pilsēta). Pēc Padomu aplēsēm pilsētas atjaunošanai vajadzētu 12 gadus. Jau tā paša gada 29. maijā visa sievietes vecumā no 15 līdz 65 gadiem tika norīkotas uz pilsētas satīrīšanu, vāciski viņas sauca Trümmerfrauen. Kopumā ap 60 000 sieviešu strādāja, lai atjaunotu Berlīni.
Lielākā problēma tomēr, ar ko nācās saskarties berlīniešiem, bija pārtikas trūkums. Vācu kara laika pārtikas kartiņas nebija derīgas, bet atlikušās pārtikas rezerves nozaga vai nu krievu vienības vai arī izsalkušie vācieši. 15. maijā krievi ieviesa piecu pakāpju pārtikas karšu sistēmu. Augstākā pakāpe bija paredzēta intelektuāla darba veicējiem, bet gružu novācējiem pienācās 2 pakāpes kartiņas. Zemākās pakāpes kariņas iesauca par kapsētas biļetēm un tās bija paredzētas mājsaimniecēm un cilvēkiem gados. Lieki piebilst, ka tajā laikā berlīniešu svars bija 6-9 kg zem normāla svara līmeņa