Galaktikas ir milzīgas zvaigžņu kopas. Zvaigžņu skaits tipiskā galaktikā ir no 10 miljoniem līdz vienam triljonam. Galaktikas sastāv ne tikai no zvaigznēm, bet arī no planētām, planētu pavadoņiem, gāzes, putekļiem, un, iespējams, no tā sauktās tumšās matērijas, kas turas kopā gravitācijas ietekmē, un rotē ap kopīgu centru. Ir uzskats, ka daļai galaktiku centru veido melnie caurumi.
Ir trīs galvenie galaktiku veidi — eliptiskās galaktikas, spirālveida galaktikas un neregulāras formas galaktikas.
Mūsu Galaktika (Piena Ceļš) ir tipiska spirālveida galaktika.
Vārds 'galaktika' ir cēlies no mūsu Galaktikas — Piena Ceļa nosaukuma — no grieķu vārda gala, kas nozīmē 'piens'.
Pastāv arī aktīvās galaktikas, mijiedarbojošās galaktikas, radiogalaktikas.
Galaktiku un zvaigžņu veidošanās [izmainīt šo sadaļu]
Visuma struktūra sadalījās nedaudzos gāzveida mākoņos, uz kuriem iedarbojās gravitācijas spēks. Šie mākoņi sadalījās nelielās daļās un no šīm daļām veidojās galaktikas, un tajās veidojās zvaigznāji. Visuma attīstības periodos būtisku lomu spēlēja galaktiku vai arī tās individuālas daļiņas, kā arī gravitācijas mijiedarbība un saplūšana.
Visā visumā Lielā sprādziena rezultātā veidojās liels daudzums ūdeņraža un hēlija molekulas, bet ļoti minimāls daudzums deitērij un litijs. Tas pierāda, ka ķīmisko elementu sintezēšanās notika zvaigžņu kodolā, tajā lielā karstumā un paaugstinātā spiedienā ūdeņradis sintezējās par hēliju, bet sintezējās arī citi ne tik aktuāli elementi: ogleklis, skābeklis, silīcijs un citi elementi. Pašas lielākajās zvaigžņotajās dzīlēs sintezējās arī dzelzs un citi smagāki elementi, kuri pārnovu sprādziena rezultātā tika izmētāti visā visumā. Un pēc tam ar starpzvaigžņu vides palīdzību, tika bagātinātas zvaigznes, kuras pēc tam sintezēja ķīm. elementus un veidoja jaunas zvaigznes un planētas.
Galaktiku klasifikācija.
Lielākā daļa dūmakaino pleķu, kurus mēs redzam starp zvaigznēm, viņas nepieder mūsu Galaktikai, bet viņas ir neatkarīgas zvaigžņu sistēmas — galaktikas. 20. gadsimtā zinātniekiem nebija kārtīga saprašana par galaktikas dabu — viņi viņas pieskaitīja pie mūsu Galaktikā ietilpstošiem spirālveida miglājiem. 1924. gadā amerikāņu zinātniekam Edvins Habls pierādīja, ka spirālveida miglāji pieder pie citas zvaigžņu sistēmas, šo apgalvojumu viņš pierādīja ar tā laika pasaulē atzītāko, labāko teleskopu Vilsona kalna galā, ar kura palīdzību viņš ieraudzīja individuālas zvaigznes Andromeda miglājā. Ar spēcīgo teleskopu debesīs var ieraudzīt aptuveni 5 miljonus galaktiku, bet šīs galaktikas sastāv no lielām zvaigžņu sistēmām un aptuveni ar miljardiem zvaigznāju.Bet visā visumā galaktiku ir daudz reiz vairāk. Visā visumā Galaktiku apveidi ir daudzveidīgi. Visumā var ieraudzīt lielākas galaktikas par mūsu galaktiku, bet vis visums nav aizņemts tikai ar lielām galaktikām, bet pastāv arī pundurgalaktiku.
Pēc ārējiem veidoliem galaktikas iedala: eliptiskajās galaktikas, spirālveida galaktikas un neregulārajās galaktikās. Eliptiskās galaktikas ir apaļa forma vai arī tās ir saplacināti zvaigžņu mākoņi. Šīs galaktikas apzīmē ar lielo burtu E, bet to saspiešanas līmeni apzīmē ar skaitli no 0 — 7. E0 veida galaktikas pēc veidola ir lodveidīgas, bet E7 galaktikas pēc veidola ir stipri saplacinātas. Spirālveida galaktikas ir ļoti līdzīgas mūsu Galaktikai. Šo galaktiku būtiskākā pazīme ir spirālzari. Spirālveida galaktikas iedala divās lielās grupās. Normālajām spirālveida galaktikām (S), šīs galaktikas spirālzari veidojas no centra, bet šķērsotajām spirālveida galaktikām (SB), bet šīs galaktikas centrālais sablīvējums ir pagarināts, bet to spirālveida zari veidojas to galos. Visumā pastāv arī lēcveida galaktikas (S0), kas ir pārejas forma no eliptiskajām uz spirālveida galaktikām. Neregulārās galaktikas (Ir), šīs galaktikas tā nosauca, jo to zvaigžņotie mākoņi ir nevienmērīgas formas.
