Kas ir cilvēks? Jautājums, uz kuru ir grūti atbildēt. Jautājums, par kuru ikdienā aizdomājas retais. Neviens nevar skaidri pateikt definīciju par to, kas ir cilvēks. Jautājums „Kas ir cilvēks?” savā dziļākajā būtībā ir grūts un sarežģīts, lai gan sākotnēji šķiet vienkāršs un saprotams. Cilvēki esam mēs paši un citu tautu pārstāvji, bērni un pieaugušie. Savā ikdienas pieredzē mēs nešaubīgi protam atšķirt cilvēkus no visām citām dzīvām būtnēm. Ikviens no mums ir cilvēks, dzīva būtne, kura nākusi šai pasaulē lai dzīvotu un tas nenozīmē tikai eksistēt. Cilvēks ir kas vairāk par fizisku ķermeni, kas pārvietojas pa zemes virsu un cenšas izdzīvot. Karam no mums ir savs uzdevums, savs mērķis, bet visiem kopīgs- dzīvot šo dzīvi tā, lai no tās aizejot, būtu lepnums un gandarījums par katru pavadīto dienu šai pasaulē.
Par cilvēka bioloģisko rašanos joprojām tiek izteiktas dažādas hipotēzes. Mūsdienās zinātnē ar faktiem vispilnīgāk ir pamatota teorija, kas izveidošanos no dzīvnieku pasaules ilgstošas evolūcijas gaitā. Šis teorijas pamatlicējs ir Čarlzs Darvins. Vēl pastāv uzskats, ka cilvēku radījis Dievs. Trešais uzskats atspoguļo to, ka cilvēka rašanās ir saistīta ar Zemes ārējiem jeb kosmiskajiem spēkiem.
Mēs visu atšķiramies viens no otra, ikviens ir neaizstājams, ar fiziskām un garīgām īpatnībām. Katram cilvēkam ir savi uzskati, rakstura iezīmes, reliģiskā pārliecība, vērtību sistēma, jūtas, sapņi, mērķi, liktenis, izpratne par laimi un mīlestību. Katram dzīves gaitā izstrādājas idille par dzīves jēgu, kas parādās jau pusaudžu gados un agrā jaunībā. Dzīves jēgā tiek iekļauti visdažādākie mērķi, ideāli, ko meklē citos cilvēkos, vērtības, centieni, meklējot tajos būtiskāko un nozīmīgāko. Tā ir vēlme aptvert visu dzīvi kopumā, prognozēt to krietnu laiku uz priekšu. Katrs no mums zināmā laika posmā pilnveido sevi, aug un veidojas gan fiziski, gan garīgi, uzkrāj pieredzi. Kaut arī daudzos mājo uzskats, ka dzīves pieredze ir kaudze zināšanu kā rīkoties situācijas, kas nekad neatkārtosies, mēs mēdzam kļūdīties un par savām kļūdām atbildēt. Ir jāsadzīvo ar pagātnes pieredzi un kļūdām domājot par nākotni. Mums šajā pasaulē ir dots noteikts laika sprīdis, tādēļ mums nav jāiznieko laiks.
Paaudzēm mainoties mainās sabiedrība, līdz ar to arī sabiedrības pieņēmumi. Mūsu vidū, sabiedrībā, valda aizspriedumi. Sabiedrība it kā izstumj tos, kuru uzskati krasi atšķiras, tos, kuru uzvedība un ārējais izskats neatbilst vispār pieņemtajām normām. Cilvēks dzīves laikā mācās cienīt citu izteiksmes brīvību, mācās dzīvot bez aizspriedumiem, cienīt citu domas. To arī uzskatu par dzīves jēgu- iemācīties bez grūtībām sadzīvot ar apkārtējiem, dzīvot bez konfliktiem, bez strīdiem, bet diemžēl tas nav tik viegli, kā to vārdiem pasacīt. :)
Zinu ka te nebus daudz + bet es domaju ka kads grib to uzzinat ;)
