Nepacietīgajiem, kuriem ir interese izlasīt pilnīgi visu dienasgrāmatu, tā brīvi pieejama internetā. Iespējams, ka šī ir pēdējā daļa spokos. Laimonis Upmalis KARA ZĒNA ATMIŅAS Dienasgrāmata: 1944. 18. VIII – 1946. 13. III
1. daļa Kara zēna atmiņas - 1.daļa
2. daļa Kara zēna atmiņas - 2.daļa
3. daļa Kara zēna atmiņas - 3. daļa
4. daļa http://spoki.tvnet.lv/vesture/Kara-zena-atminas-4-dala/765920#top
Atkal bumbas
22. oktobris. Atpūtas diena. Apskatām Egeru un iegriežamies kinoteātrī. Sporta laukumā futbolu spēlē divas vācu komandas. Spēkus izmēģina arī mūsējie. Atpakaļceļā apbrīnojam augsto akmens dzelzceļa tiltu. Būvēts, šķiet, senāk – starp kalniem, ar daudzām arkām. Augstums ap 50 metru. Garš arī. 23. oktobris. Priekšpusdienā ierindas mācības (exerzieren). Pusdienas paput, jo sākas gaisa trauksme. Tukšiem vēderiem jājož laukā no nometnes. Tiešs uzlidojums. Debesis pilnīgi nomākušās. Zemie mākoņi. Ko gan lidoņi redzēs? Neesam vēl tikuši līdz tranšejām, kad spēkā pieņemas varena rūkoņa. Lidaparātus neredz, mākoņu sega priekšā. Rūkoņa pāriet graujošā rēkoņā. Tad pēkšņi – jau zināmā bumbu stabilizatoru šņā- koņa. Metamies pie zemes – glābējiņas. Tā spēcīgi dreb. Jūtam, ka virs Egeras, kaut gan esam kādu četru kilometru attālumā, mutuļo eksploziju vilnis. Tas gan ilgst tikai apmēram 10 sekundes. Jožam uz saviem grāvjiem, jo esot sagaidāms nākamais vilnis. Droši vien vērsts uz lidlauku, uz mums… Pēc laika rūkoņa un šņākoņa atkārtojas ar lielāku sparu. Nu jau guļam tranšejās, pieplakuši vācu zemītei. Eksploziju sērija liekas tuvāka. Pēc atsaukuma bažīgi soļojam uz savu mājvietu. Neskarta gan. Grupas komandieris paskaidro, ka pirmais vilnis domāts pilsētai, otrais – jau minētajam akmens tiltam. Tas daļēji sagrauts. Šī – pirmā sastapšanās ar sabiedroto, protams, vareno aviāciju. Zēni, paldies Dievam, nav cietuši. Kad jau strebjam vakariņu piena zupu, pilsētā nogrand vēl daži sprādzieni. Bumbas ar laika degli. Cietuši ugunsdzēsēji.
25. oktobris. Šodien esmu norīkojumā pie saimniecības daļas. Ar kravas automobīli braucam pēc pārtikas uz pilsētas noliktavām un dažiem veikaliem. Rodas izdevība redzēt postažu pēc uzlidojuma 23. oktobrī. Sagrauti, izdeguši nami, milzu bumbu krāteri, nobiruši visi skaistie kārniņu jumti. Stikla lauskas un cilvēku iedzīve juku jukām. Pēkšņi atkal uzliesmo nodzēsts fosfors. Atceros, cik skaista mūs pārsteidza pilsēta ar gaišsarkano dakstiņu jumtiem, baltiem logiem un vīteņrožu dekorējumu. Ar daudziem augļu kokiem. Visu to taču radījušas cilvēku rokas, prāts un mīlestība. Tagad cilvēks pats to sagrāvis. Kas pirmais iesācis, laikam saņem to daudzkārt atpakaļ. Vai tā? Bet kāds teicis: no laika gala laba darītājam un celtniekam drīz seko ļaundaris – postītājs... Atpakaļceļā vēroju cietušo dzelzceļa tiltu. Sagrautas divas arkas. Satiksme pārtraukta. Jau kaut ko dara, lai atjaunotu. Cik cilvēku aizgājuši bojā – noslēpums.
Novembris iesākās ar šķebinošu notikumu. Īss atstāsts. Nemaz nezinājām, ka pilsētā pēc lielās bombardēšanas aizturēti daži zēni no grupas, kas piedalījās glābšanas darbos. Pilsētnieki ievērojuši, ka šie zēni ēd un bāž kabatās kādas ēdamas lietas no sabumbota veikala. Pēc kara likumiem žandarmi tūliņ viņus apcietinājuši par laupīšanu. Tagad viņi ar konvoju atvesti un nostādīti apmācību laukumā, bataljona četrstūrī, arī visiem komandieriem un skolotājiem klātesot. Nolasa pavēli par nodošanu kara tiesai. Bālos zēnus aizved, bet mūsos, kas stāvam ierindā, kaut kas aizsvilstas. Ak tā gan! Tiem, kas sagrāva pilsētu ar visām bodēm un ļautiņiem, par to nekas. Bet zaļus puikas, kas, palīdzot dzēšanas darbos, pacēluši kādu paciņu, lai remdinātu izsalkumu, – tos tagad stiepj uz karātavām! Jā, bargi bija kara likumi. Iedzīvotāji nedrīkstēja aizslēgt dzīvokļu durvis, steidzoties uz patvertnēm uzlidojuma laikā, lai brīvi varētu iekļūt ugunsdzēsēji. Tas pats valsts iestādēs. Valsts garantēja, ka nekas nezudīs no mantības. Sods nesaudzīgs, ja kāds kaut ko...
Bet sodīšana turpinājās. Atkal sastājāmies četrstūrī apmācību laukumā. Šoreiz pavēle garāka un vainīgo vairāk. Pavēles lasīšanu bija uzņēmies mums jau zināmais hauptfeldfēbelis – baltvācietis ar Bermonta nopelnu krustu. Viņš to darīja ar baudu, jo latvieši viņam jaunībā pāri nodarījuši. Vēl viens iemesls, kāpēc lasīja baltvācietis – viņš orientējās latviešu rakstībā. Ja pavēli lasīja vai vienkārši ierindas priekšā uzvārdus nosauca kāds īstens vācietis, mēs knapi varējām smieklus novaldīt. Un, kā lai nesmej, ja Bērziņš kļuvis par Bercin, Ozoliņš – Ocolin, Vecziemelis – Fekcī- mel! Tad jau, saprotams, bez “gulties – celties!” neiztikt.
Pēc pavēles nolasīšanas kādiem 24 zēniem – GS palīgiem – jānostājas bataljona priekšā. Viņi tagad nosaukti par schtrafzug – soda vadu. Tūliņ nozīmē arī šī vada komandieri – jaunu instruktoru Leski, kas pazīstams jau no Rīgas laika. Bezsirdīgs, sportisks, beidzis SS audzēkņu skolu. Viņam ļoti patika dresēt topošos karavīrus. Laikam jau pats bija baudījis prūšu skolu. Necieta smēķēšanu. Soda vada āzēšana sākās. Lielākā daļa sodīto to bija pelnījuši jau no paša dienesta sākuma Rīgā. Tie visi no Irlavas pārmācības skolas iesauktie. Viņi apzaga un piekāva vā- jākos biedrus. Darīja visādas nekrietnības. Zēnu grupas reizēm norēķinājās ar linča tiesas palīdzību. Maz līdzēja. Irlavieši jau bija sazīmēti no vācu instruktoriem, un nu vienreiz mērs bija pilns. Žēl gan, ka starp irlaviešiem nokļuva arī lāga zēni, kas reizēm drusku delverējās. Nu viņiem jācieš nepelnīti smags pārbaudījums. Dresūra, protams, notika tā, lai visiem būtu redzama. No mūsu vada, ko apmācīja pieminētais instruktors (skolotājs), sodāmo nebija. Soda vadu modināja stundu agrāk. Ātra mazgā- šanās, ģērbšanās, un skriešus ārā no nometnes, kur rasota zāle un krietni dubļi. Tur gulšanos un celšanos, “varžu lēkšanu”, uz vēdera līšanu atkārtoja un paātrināja. Kad mēs gājām dzert rīta kafiju, viņi slapji, dubļaini, jau ar mugursomām (somās ķieģeļi) maršēja kūpēdami. Īsas pauzes paredzētas brokastīm un pusdienai. Pārtikas devas viņiem samazināja uz pusi. Tā tas gāja dienu no dienas. Arī naktīs nelaimīgos piecēla bez kādas vajadzības.
prieks beidzot redzēt turpinājumu! 