Pēc žurnālā Ilustrētā Pasaules Vēsture publicētās informācijas automobīļu vēsturē šo faktu dēvē par Red Flag Act -sarkanā karoga likuma laiku. Līdz ar straujo tvaika automašīnu attīstību 19.gs. Lielbritānija bija viena no pirmajām valstīm, kas nopietni ķērās pie satiksmes plūsmas regulēšanas un ātruma ierobežojumiem. 1865.gadā Lielbritānijā pieņēma bargu ātruma ierobežojošu likumu. Tas noteica,ka transporta līdzeklis, kuru nevelk zirgs, tātad automašīna, ārpus pilsētas nedrīkst braukt ātrāk par 4 jūdzēm jeb aptuveni 6,4 km/h. Ātruma ierobežojums apdzīvotās vietās bija 2 jūdzes jeb 3,2 km/h. Turklāt brauciena laikā katru auto vajadzēja apkalpot 3 cilvēkiem- šoferim,kurinātājam un trešajam kurš gāja automašīnai pa priekšu ar sarkano karogu rokā vai diennakts tumšajā laikā - ar laternu. Šī vīra uzdevums bija brīdināt zirgu transportu un gājējus par tuvojošos auto. Netieši viņš regulēja arī automašīnas ātrumu- ne ātrāk par kājāmgājēju.
Stingro noteikumu oficiālais iemesls bija krasi pieaugošais satiksmes negadījumu skaits,bet ne tikai. Bailēs no konkurences šī likuma pieņemšanu neatlaidīgi lobēja zirgu transporta un dzelceļa īpašnieki. Tvaika dzinēju izgudroja britu inženieris Tomass Severijs 1712.gadā, bet jau gadsimtu vēlāk londonieši varēja iemēģināt tvaika dzītus omnibusus. Likums bija spēkā teju 30 gadus, un vairāki auto vēstures pētnieki secinājuši- negadījumu skaitu tas būtiski nesamazināja, bet mašīnu attīstību gan. Pieejamā statistika liecina, ka ,piemēram, 1875.gadā satiksmes negadījumos Lielbritānijā nomira vairāk nekā 1870 cilvēku. Likumu atcēla 1896.gadā,atzīstot, ka auto tomēr drīkst braukt ātrāk nekā pārvietojas garāmgājējs. Tālaika prese raksta, ka auto īpašnieki gandarījumā izgājuši ielās, lai nosvinētu nīstā likuma beigas, un dedzinājuši tā simbolu- sarkano karogu.
