Brūnais lācis
Tikai neiedomājies, ka te būs runa par tavu kādreiz tik mīļo plīša lācīti. Brūnajam lācim ir spēcīgas ķepas ar vareniem nagiem un neparedzama uzvedība, tāpēc viņš ir visais bīstams dzīvnieks. Milzīgais zvērs, kura augstums var būt 3 m, lielāko daļu laiku pavada, barojoties ar ogām, riekstiem, sēnēm un kukaiņiem, turklāt viņam ļoti garšo medus. Izdevības gadījumā lācis labprāt apēd arī kādu zivi. Tuvojoties ziemai, lācis sāk gatavoties garajai ziemas guļai savā ērtajā midzenī. Pēc pirmā sniega uzkrišanas visu turpmāko ziemu brūnā lāča dzīvības norises palēninās - lenāka kļūst viņa sirdsdarbība un elpošana. Taču pat ziemas guļas laikā lācis sadzird katru čaboņu migas ārpusē. Ziemas guļas laikā lāču mātei midzenī piedzimst 1-3 greipfrūta lieluma mazuļi. Lācene ir ļoti uzmanīga un stingra māte: ja lāceni aizklīst pārāk tālu vai neklausa, viņa tos nekavējoties iepļaukā.
Lielais piekūns
Lielais piekūns ir reti sastopams putns. Speciālisti apgalvo, ka viņš spēj pikēt ar ātrumu 300 km/h. Šis plēsīgais putns pārtiek galvenokārt no citiem putniem (mājas strazdiem, mežastrazdiem, baložiem), kurus viņš medī agri no rīta un vakarā. Piekūns ir lielisks mednieks ar asu redzi - debesīs lidojošu balodi viņš pamana jau no 8 km attāluma. Šīs īpašības dēļ cilvēki lielos piekūnus dresē, lai pēc tam izmantotu medībās. Pieūnu tēviņš un mātīte ir ļoti līdzīgi, tikai tēviņš ir nedaudz mazāks. Nodibinājuši pāri, viņi viens otram ir uzticīgi visu mūžu. Piekūni parasti ligzdo stāvās piekrastes klintīs. Tur piekūnu mātīte zemē izkasa nelielu bedrīti, kurā iedēj 3-5 olas. Reizumis piekūni ligzdo arī kokos vai celtnēs.. Piekūnu tēviņš aizsargā teritoriju un piegādā barību mazuļiem, kas izšķilas no olām pēc mēneša.. Piecu nedēļu vecumā piekūneni pamet ligzdu. Tomēr vecāki par tiem rūpējās vēl divus mēnešus. Ja pirmajā dzīves gadā jaunie piekūni neaiziet bojā no aukstuma un viņus nenomedī to lielākais ienaidnieks - ūpis, piekūni var nodzīvot 25 gadus.