"Zelts! Zelts no Amerikas upes!" Tā esot iesaucies galdnieks Džeimss V. Maršals 1848. g. 24 janvārī, kad viņš esot atradis zelta pārslas Kolomas upē, Kalifornijā. Ar to sākās Kalifornijas zelta drudzis. Ziņām par to izplatoties apkārt pasaulei, uz to ieradās arī pirmie fotogrāfi, kas uzņēma bildes ar dagerotipijas metodi. Ieradušies fotogrāfi arī atrada "zelta bedri". Viņi izveidoja savas studijas kravas ratos un iemūžināja sev apkārt valdošo nepratību, padarot Zelta drudzi par pirmo liela mēroga notikumu ASV, kas ir ticis plaši dokumentēts ar jauniem līdzekļiem.
Kā to var redzēt no portretiem, tas bija darbs vīriešiem, kuri bija pametuši savas ģimenes, lai dotos uz Kaliforniju. Racēju viendabīgums ir uzkrītošs, jo tas atspoguļoja valdības politiku par baltās rases pārākumu, kas ļāva attīstīt liela mēroga ieguvi. Reģiona iedzīvotāju skaitam palielinoties un parādoties jaunām pilsētām, baltie ieceļotāji nežēlīgi pārvietoja un nogalināja vietējos indiāņus. Zelta drudža tiešā ietekmē, vietējo iedzīvotāju skaits no 300 000 samazinājās līdz aptuveni 30 000 1870. g.
Ko dagerotipijas attēlos var uzskatāmi redzēt, ir radītā ietekme uz dabisko ainavu. Lai arī sākumā zelta iegūša notika ar lāpstām un pannām, Zelta drudzim attīstoties, iegūšanas dēļ tika pārveidotas upju gultnes un tika izmantoti hidrauliskie pumpji, lai paātrinātu ieguvi. Zeltas ieguves sekas ir jūtamas arī mūsdienās. To izjūt caur atstāto dzīvsudraba piesārņojumu. Šajos attēlos tāpat var redzēt arī cerību, satraukumu un izsalkumu, kas to uzturēja.
Foto: Canadian Photography Institute. NGC, Ottawa
