Kristīgā garīdzniecība atbalstīja tirgotājus cīņā pret «turku dziru». Taču laicīgā vara, valdība un karaļi, apliekot kafiju ar dažādiem nodokļiem un nodevām un saskatot tajā valsts kases papildināšanas avotu, neaizliedza šo dzērienu. Piemēram, Prūsijas karalis Frīdrihs II pasludināja valsts monopoltiesības uz kafiju un noteica kafijai augstu nodevu. Cīņai pret propagandu karalis bija spiests turēt lielu «kafijas spiegu» štatu.
...Kafija pārvar visus šķēršļus. Lielākas un mazākas Eiropas pilsētas kļūst par šī interesantā dzēriena plašas tirdzniecības vietām... 1693. gadā Londonā jau ir vairāk nekā 3000 kafejnīcu! Tās kļūst par sava veida sabiedriskajām iestādēm: tur uzzina jaunākās politiskās un kultūras ziņas, tiek apspriesti literatūras un mākslas jautājumi.