Dažkārt dzīvību var glābt viens telefona zvans.
Kādēļ neviens nenāk palīdzēt, kad tevi sit?30
Es jums pastāstīšu vienu stāstu iz dzīves. Bija 1964. gada 13. marta vēls vakars un 28 gadus vecā Ketrīna Dženovēse noparkoja savu sarkano Fiat parkā pie sava dzīvokļa. Ejot uz savu kapņu telpu, viņa ar acs kaktiņu pamanīja figūru, kas rokā turēja nazi. Saprotot, ka viņai draud briesmas, Ketrina sāka skriet, tomēr noziedzinieks viņu notvēra un vairākas reizes ietrieca nazi mugurā. Ketrīna kliedza no visa spēka pēc palīdzības. Šajā brīdī vairāku apkārtējo māju dzīvokļos iedegās gaisma un cilvēki piegāja pie logiem, lai apskatītos, kas ir noticis. Saprotot notiekošo noziedzinieks skrēja prom, jo nevēlējās tikt pamanīts. Tikmēr Ketrīna asiņodama aizrāpoja līdz kāpņu telpai, kad noziedzinieks pēkšņi atgriezās un uzleca viņai virsū. Viņa atkal kliedza, kamēr slepkava vēlreiz trieca nazi viņas ķermenī. Kopumā uzbrukums ilga aptuveni 32 minūtes. Šajā laikā neviens no aculieciniekiem nepiezvanīja policijai vai neiesaistījās konfliktā.
Ziņa par šo slepkavību šokēja iedzīvotājus, taču vēl šokējošāk izrādījās tas, ka neviens no 38 aculieciniekeim uzbrukuma laikā nepazvanīja policijai. Pirmais, kurš piezvanīja policijai bija kāds vīrietis, kurš vispirms piezvanīja kaimiņam, lai prasītu padomu - ko darīt? Kaimiņš ieteica piezvanīt policijai, jo pats to nevēlējās darīt. Policija atbrauca pēc divām minūtēm, bet bija jau par vēlu. Kā šis vīrietis skaidroja vēlāk - viņš nevēlējās tikt iesaistīts šajā noziegumā. Ja kāds no pārējiem 38 cilvēkiem piezvanītu policijai ātrāk, tad Ketrīnu varētu glābt. Taču kādēļ neviens to neizdarīja un ļāva nevainīgai sievietei mirt brutālā nāvē?
Drīzumā šo fenomenu centās dažādi izskaidrot. Nopietnāk pie lietas ķērās divi Ņujorkas psihologi - Bibs Latnjē un Džons Darlijs. Pirmo teoriju viņi nosauca par "plurālistisko ignorēšanu". Tā vēstīja, ka šādos ekstremālos gadījumos cilvēki apjūk un jautā pēc padoma citiem. Ja arī pārējie aculiecinieki tāpat meklē padomu viens pie otra, tad galu galā nekāda darbība vispār netiek veikta. Iespējams, ka Ketrīnas gadījumā cilvēki palūkojās pa logu un redzēja, ka neviens cits neko nedara - tātad nekas nopietns nav noticis. Kāda no aculieciniecēm vēlāk skaidroja, ka naktīs tik bieži ir dzirdējusi klaigāšanu, tādēļ nepievērsa tam uzmanību.
Otra teorija saistījās ar aculiecinieku skaitu. Ja noziegumu redz vairāki cilvēki, tad ikviens no viņiem jūtas mazāk vainīgs nepalīdzēšanas gadījumā. Citiem vārdiem sakot - gan jau kāds cits palīdzēs. Ņemot vērā, ka Ketrīnas gadījumā patiešām bija daudz aculiecinieku, kas zināja viens par otru, tad šī teorija varētu būt vadošā. Tādējādi ikviens no viņiem vēlāk var teikt - nevainojiet mani, citi taču arī nepalīdzēja. Tiesas procesa laikā daudzi aculiecinieki tieši to arī stāstīja - kāda sieva bija atrunājusi vīru no zvanīšanas policijai, sakot, ka vismaz 30 cilvēki jau to būs izdarījuši.
Ketrīnas gadījums nebija pirmais un pēdējais. Šādu nepalīdzošu aculiecinieku fenomenu var novērot ļoti bieži. Pirms tu steidz nosodīt tādus cilvēkus, kas redzot noziegumu neko nedara, padomā, vai patiešām pats iesaistītos.
Taču ir dažas lietas, kuras der atcerēties, redzot noziegumu. Pirmkārt, ir jācenšas pārvarēt tā sajūta, ka gan jau kāds cits palīdzēs. Pētījumi parāda, ka tiklīdz iesaistās viens no aculieciniekiem, tad arī pārējiem ir tendence iesaistīties. Otrkārt, daudzi cilvēki izvēlas nepalīdzēt, jo uzskata, ka tā nav viņu darīšana. Šāda atsvešinātība no citiem cilvēkiem ir ļoti izplatīta, taču situācijās, kad tu saproti, ka vari palīdzēt svešiniekam, tas būtu arī jādara. Ketrīnas gadījums iedrošināja psihologus pētīt šo fenomenu un izglītot cilvēkus.