Šī gada 8.maijā, kad visā civilizētajā pasaulē piemin Otrā pasaules kara upurus, ASV Baltā nama oficiālajā „Twitter” kontā[1] tika publicēts ieraksts, kas vēstīja par pirms 75 gadiem notikušo ASV un Lielbritānijas uzvaru pār nacismu.
Ieraksts izpelnījās milzīgu kritiku no Krievijas amatpersonām, kuras bija aizkaitinātas, ka ASV ir atļāvusies pierakstīt sev nopelnus par uzvaru, ignorējot Krieviju kā galveno un gandrīz vai vienīgo uzvarētāju pašu izraisītajā karā[2]. Pēc Krievijas pārstāvju domām, ASV amatpersonas šādā veidā cenšas pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi.
Fenomenāli, ka šajā jautājumā Kremļa pusē nostājās pat citkārt pret oficiālo Maskavu kritiski noskaņotais opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, kurš arī aizrādīja Vašingtonai par „nepareizu” vēstures interpretāciju[3], turklāt izceļot, ka karā krita 27 miljonu krievu (!), nevis dažādu tautību PSRS iedzīvotāju.
Nedz oficiālā Maskava, nedz Rietumos cienījamais opozicionārs Navaļnijs, savā argumentācijā pat necentās sniegt reālus faktus, kas atspēkotu Baltā nama „Twitter” kontā teikto. Amerikāņu vārdiem runājot, Krievijas argumenti par Otrā pasaules kara vēsturi nav nekas vairāk kā kaudze ar buļļa sūdiem (bullshit).
Turklāt šāda Krievijas amatpersonu un politiķu attieksme ir pilnīgi saprotama, tā kā mūsdienu Maskava Otro pasaules karu joprojām uzlūko ekskluzīvi caur PSRS laikā radītu vēstures mītu prizmu. Rezultātā oficiālā Maskava (un ne tikai) atsakās atvērt acis virknei vēstures faktu, no kuriem tā baidās kā no uguns.
Līdz ar to šajā rakstā es centīšos jūs iepazīstināt ar 4, manuprāt, mūsdienu Krievijai visnepatīkamākajiem, bet patiesākajiem faktiem par Otrā pasaules kara vēsturi.
Fakts #1: Otrais pasaules karš nebūtu sācies, ja PSRS neparakstītu Molotova-Ribentropa paktu ar nacistisko Vāciju.
Neskatoties uz Maskavas centieniem šo informāciju noslēpt, praktiski visiem mūsdienās ir zināms, ka 1939.gada 23.augustā PSRS parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar nacistisko Vāciju. Līgumam bija pievienots slepens protokols, kurā bija atrunāta Austrumeiropas valstu sadalīšana starp abām totalitārajām lielvarām.
Hitlera galvenās bažas pirms uzbrukuma Polijai bija vienlaicīgs karš rietumu un austrumu frontēs. Pateicoties Molotova-Ribentropa paktam, Hitlers bija nodrošinājies, ka pēc uzbrukuma Polijai karš austrumu frontē pret PSRS izpaliks. Rezultātā tieši uz PSRS pleciem gulstas atbildība par Otrā pasaules kara izraisīšanu, kurā tā turklāt karoja mūsdienu Maskavas amatpersonu tik ļoti nīsto nacistu pusē.
Fakts #2: Nesamērīgi lielais PSRS kritušo skaits bija nevis varonības un mērķtiecības pierādījums, bet gan padomju vadības nolaidības sekas.
Runājot par PSRS izšķirošo lomu Otrajā pasaules karā, Krievijas pārstāvji parasti kā galveno argumentu izceļ nesamērīgi lielo upuru skaitu (līdz pat 27 miljoniem kritušo civilo un militārpersonu), kas it kā pierāda padomju nācijas varonīgumu.
Realitātē milzīgais kritušos skaits nav saistīts ar padomju tautas varonīgu vai vēlmi par katru cenu aizstāvēt savu dzimteni, kā to nereti prezentē Maskavas propagandisti. Patiesībā šis nesamērīgais cipars ir saistīts tikai un vienīgi ar padomju vadības nepārdomāto kara stratēģiju un vispārējo vienaldzību pret padomju pilsoņu dzīvībām.
Padomju armija bija karam pilnībā nesagatavojusies, tā kā Staļins līdz pēdējam brīdim neticēja, ka Hitlers varētu uzbrukt PSRS. Armija, kurai pēc idejas vajadzēja attīstīt aizsardzības spējas, tā vietā turpināja gatavoties uzbrukuma karam (iespējams, cerot kopā ar nacistisko Vāciju sadalīt ne tikai Austrumeiropu, bet arī Rietumeiropu). Papildus tam 1936.-1938.gada „lielās tīrīšanas” laikā PSRS mērķtiecīgi iznīcināja lielāko daļu Sarkanās armijas spējīgāko karavadoņu, kurus Staļins uzskatīja par neuzticamiem. Rezultātā PSRS vadība bija atrauta no realitātes un neaptvēra reālos draudus, kurus tai radīja nacistiskā Vācija.
Šajā kontekstā kā uzskatāmu piemēru var minēt arī Sarkanās armijas izgāšanos Ziemas karā. Padomju izlūkošana bija tik ļoti nobijusies no Staļina politiskā uzstādījuma veikt uzbrukumu Somijai, ka mērķtiecīgi meloja par tās zemajām aizsardzības spējām un somu civiliedzīvotāju vidū it kā izplatīto prokremlisko un boļševistisko sentimentu. PSRS vadība bija pārliecināta, ka gūs vieglu uzvaru karā pret mazo Somiju, taču realitātē piedzīvoja vienu no 20.gadsimta apkaunojošākajām militārajām kampaņām.
Galu galā nedrīkst aizmirst arī PSRS sistēmas vispārējo vienaldzību pret vienkāršo iedzīvotāju likteni. Tehnoloģiski un stratēģiski atpalikušajai PSRS neatlika nekas cits cīnīties pret nacistisko Vāciju burtiski to nomētājot ar padomju karavīru līķiem. Pat kara pēdējās dienās, kad Sarkanā armija tuvojās Berlīnei, maršals Žukovs tā vietā, lai pagaidītu līdz pretinieks padodas dabiskā ceļā, turpināja sūtīt bezjēdzīgā nāvē uz vāciešu mīnu laukiem tūkstošiem padomju karavīru.
Līdz ar to mūsdienu Krievijas amatpersonām būtu laiks saprast, ka tas, ka ASV un Lielbritānijai karā bija mazāk upuru nekā PSRS, nenozīmē, ka tās deva mazāku ieguldījumu kara iznākumā. Drīzāk tas nozīmē to, ka tās ar lielāku cieņu izturējās pret saviem karavīriem un karoja daudz prasmīgāk par PSRS.
Fakts #3: PSRS uzvara Otrajā pasaules karā nebūtu iespējama bez ASV materiālās palīdzības jeb t.s. lendlīzes.
Ja ASV Kongress 1941.gada 11.martā nebūtu pieņēmis lēmumu sniegt PSRS materiālo palīdzību (land-lease), tā, visticamāk, būtu cietusi vēl lielākus teritoriālos un cilvēku zaudējumus, iespējams, pat zaudējot kontroli pār Maskavu.
Lai aptvertu to, cik lielu materiālo palīdzību ASV sniedza PSRS, minēšu dažus skaitļus. PSRS par amerikāņu nodokļu maksātāju naudu saņēma 11 000 lidmašīnu, 6 000 tankus, 300 000 militārās automašīnas un 350 lokomotīves. Tāpat uz PSRS tika sūtīti telefoni un telefonu vadi, lai nodrošinātu komunikācijas kara laukā, munīcija un sprāgstvielas, kā arī izejmateriāli un instrumenti PSRS militārās rūpniecības atbalstam. Papildus tam amerikāņu nodokļu maksātāji nodrošināja PSRS iedzīvotājus ar 3 000 000 tonnu pārtikas produktu.
Līdz ar PSRS, ASV materiālo palīdzību saņēma kopā 38 valstis, kas karoja pret nacistisko Vāciju. Mūsdienu izteiksmē Vašingtona šim nolūkam iztērēja 565 miljardus dolāru, no kuriem 127 miljardi tika piešķirti PSRS. Lieki piebilst, ka Maskava šo summu Vašingtonai tā arī nekad neatdeva.
Vēl jo vairāk, mūsdienu Maskava izvairās runāt par to, ka papildus ASV, palīdzību PSRS sniedza arī Lielbritānija. Otrā pasaules kara laikā briti PSRS piegādāja vairāk nekā 7 000 lidmašīnu, 27 karakuģus, 5 218 tankus, vairāk nekā 5 000 prettanku ieročus, 4 020 ambulances un kravas mašīnas un vairāk kā 1 500 militāro automašīnu. Tāpat Lielbritānija piegādāja vairākus tūkstošus radio un radaru ierīču un 15 000 000 zābaku, kuru trūka Sarkanās armijas karavīriem.
Fakts #4: Bez ASV un Lielbritānijas kampaņām Klusajā okeānā, Āfrikā un Rietumeiropā, PSRS būtu kapitulējusi ass valstīm.
Ņemot vērā iepriekšminētos faktus, kas pierāda, cik nožēlojamā stāvokli Otrā pasaules kara laikā atradās PSRS, ir pilnīgi skaidrs, ka tā nespētu viena pati pretoties nacistiskās Vācijas kara mašīnai ne vien bez ASV un Lielbritānijas materiālā, bet arī militārā atbalsta.
ASV iesaiste Otrajā pasaulē un Klusā okeāna kampaņas uzsākšana pret Japānu 1941.gada 7.decembrī bija priekšnosacījums tam, ka PSRS spēja nosargāt savas Tālo Austrumu robežas. Ja, Japānas uzmanība nebūtu koncentrēta uz karadarbības vešanu pret ASV karaspēku Klusajā okeānā, tā, visticamāk, spētu bez problēmām ieņemt pierobežā esošās PSRS lielpilsētas, tādā veidā iegūstot kontroli pār ievērojamu daļu lielvalsts teritorijas. Ņemot vērā PSRS lielo izmēru, slikti attīstīto infrastruktūru un vispārējo armijas nesagatavotību, Maskava, visticamāk, neizturētu pat dažus mēnešus aktīvas karadarbības divās frontēs.
Tāpat jāizceļ, ka nacistiskās Vācijas karagājienu PSRS iekšienē kavēja arī britu aktivitātes Ziemeļāfrikas kampaņā. Ja briti nebūtu veltījuši milzu resursus tam, lai karotu pret Vāciju šajā reģionā, tā spētu koncentrēt visus spēkus Maskavas ieņemšanai un, visticamāk, to arī panāktu.
Galu galā nevar aizmirst to, ka Otrajam pasaules karam pēdējo punktu pielika sabiedroto izsēšanās Normandijā, kas beidzot pilnā apmērā atklāja Rietumi fronti, no kā kara sākumā tik ļoti baidījās Hitlers un kā dēļ parakstīja bēdīgi slaveno Molotova-Ribentropa paktu. Tiesa, ja sabiedrotie nebūtu uzsākuši karagājienu pret Vāciju no Francijas teritorijas, tā, visticamāk, spētu koncentrēt atlikušos spēkus austrumos, lai noturētu PSRS karaspēku un neielaistu to tālāk Centrāleiropā. Rezultātā Otrais pasaules karš varētu beigties bez Berlīnes pilnīgas kapitulācijas.
Rezultātā ir acīmredzams, ka bez ASV un Lielbritānijas palīdzības PSRS uzvara Otrajā pasaules karā būtu praktiski neiespējama. Visi apstākļi liecināja, ka Maskava šo karu zaudēs. Tikai pateicoties ārkārtīgi lielajiem materiālajiem un finanšu resursiem, kurus karā ieguldīja amerikāņi un briti, PSRS varēja atkopties no 1941.gada vasarā piedzīvotā šoka, atkarot zaudētās teritorijas un galu galā ieņemt sabiedroto novārdzināto Berlīni.
Mūsdienu Krievijas politiķi izliekas to nemanām un tā vietā, lai vismaz atzītu to, ka uzvarā pār nacismu savu artavu ir pielikusi visa Eiropa (tostarp arī šajā rakstā nepieminētās Austrumeiropas valstis, kuras Maskava nereti apsūdz nacisma reabilitācijā), tie joprojām turpina periodiski izkliegt jau sen par izsmieklu kļuvušos padomju propagandistu radītos mītus par Otro pasaules karu.
[1] https://twitter.com/WhiteHouse/status/1258842411524132865
[2] https://www.dw.com/en/russia-accuses-us-of-downplaying-soviet-role-in-wwii/a-53386866
[3] https://twitter.com/navalny/status/1259167415344279552
