...ģenerālis Lettovs-Forbeks atļāvās noslaucīt kājas Hitlera kažokā. Tāpat vien- aiz pašcieņas.
Kad citi klanījās diktatoriem25
Pauls Emīls fon Lettovs-Forbeks (1870–1964) – bija ģenerālmajors,kurš komandēja vācu spēkus I Pasaules kara Āfrikas kampaņā I Pasaules kara sākumā Vācu Austrumāfrikā Letova- Forbeka pakļautībā bija 261 vācu virsnieks, apakšvirsnieks, kareivis un 4680 askari tautības iezemiešu. Antantes spēki šajā reģionā bija par kārtu lielāki..
No kolonijas gubernatora Heinriha Šnē Lettovs- Forbeks saņēma īsu un ļoti konkrētu pavēli- neizrādīt nekādu iniciatīvu! Tikpat labi viņš varētu kaut ko pavēlēt zemestrīcei. Lettovs- Forbeks sāka ar to, ka patrieca gubernatoru un pārņēma varu savās rokās. Viņš lieliski saprata, ka Austrumāfrika, protams, neatrodas pasaules kara epicentrā, bet lieliski saprata arī to, ka nepieciešams saistīt šeit pēc iespējas lielakus britu spēkus, tādējādi atvieglojot vācu armijas stāvokli Rietumu frontē.
Visā kara laikā viņš nesaņēma no Vācijas nekādu palīdzību. Nevienu kareivi arī. Lettovs-Forbeks organizēja iezemiešu brīvprātīgo vienības un sagādāja sabiedrotajiem vairākas jūtamas sakāves. 1914 gada novembrī angļi ar kreiseru palīdzību izsēdināja 8 000 kareivju lielu desantu. Lettova- Forbeka pakļautībā tobrīd bija nedaudz vairāk par 1000 cilvēkiem, turklat lielākā daļa no viņiem bija iezemieši.
1915 gada janvārī Lettovs- Forbeks uzbruka diviem indiešu bataljoniem un piespieda tos padoties. Tomēr viņam neizdevās izbēgt no zaudējumiem. Virsniekus un apakšvirsniekus nebija ar ko aizstāt. To redzot un saprotot, ka viņa galvenais uzdevums ir saistīt pēc iespējas lielākus angļu spēkus, nezaudējot savus cilvēkus, viņš mainīja taktiku. Viņš nolēma, ka turpmāk vairīsies no lielām kampaņām un pāries pie partizānu kara.
Par viņa uzbrukumu mērķi kļuva dzelzceļa līnija, kura savienoja Keniju ar Ugandu. Viņš veica 30 sekmīgas diversijas, uzspridzināja 10 tiltus un praktiski atdalīja Ugandu no pārējās pasaules. 1918 gada vasarā Lettova- Forbeka karaspēku pa visu Austrumāfriku dzenāja ap 300 000 cilvēku: angļi, indieši, dienvidāfrikāņi, rodēzieši, beļģi un portugāļi.
Vāciešiem nebija produktu krājumu, munīcijas un barības zirgiem. Bet! Vācieši pat ar to visu pamanījās tikt galā! Pārtiku gādāja mednieku komandas, kuras stepēs medīja vēršus, ziloņus un antilopes. Cukuru aizstāja ar savvaļas bišu medu, sāli ieguva, iztvaicējot jūras ūdeni. Āfrikāņu sievietes auda audumu no vietējās kokvilnas, kurš derēja formas tērpu šūšanai, no nomedīto dzīvnieku ādām tika darināti apavi . Vācieši pamanījās pat noorganizēt hinīna razošanu.
1917 gada pavasarī Lettovs- Forbeks nocietinājās labi piemērotās pozīcijās pie Mahivas ciemata. Britu karaspēks devās triecienuzbrukumā. Četrās kaujas dienās angļi zaudēja 1600 cilvēku. Vācieši- mazāk kā simt. Pēc tam viņš devās reida uz Mozambiku, sagraujot vairākus portugāļu garnizonus. .
1918 gada 11. novembrī kara novājinātā Vācija bija spiesta lūgt mieru. . 23 novenbrī Lettova- Forbeka armija, kura tajā brīdī sastāvēja no 30 vācu virsniekiem, 125 apakšvirsniekiem un kareivjiem un 1168 iezemiešiem, kapitulēja.
Vācijā Lettovu- Forbeku sagaidīja kā nacionālo varoni.
Vēlāk viņš komandēja brīvprātīgo korpusu, kurš apspieda komunistu dumpi Hamburgā. Pēc puča apspiešanas viņš atvaļinājās.
Kad Hitlers nāca pie varas, viņš cerēja dabūt savā pusē leģendāro ģenerāli. Vēsture apgalvo, ka Lettovs- Forbeks esot "augstprātīgi atteicies". Aculiecinieki- ka viņš kareivja vienkāršībā esot pasūtījis Hitleru d***t.
Pēc II Pasules kara beigām vecais ģenerālis palika pilnīgi bez jebkādiem eksistences līdzekļiem. Viņa bijušais pretinieks britu ģeneralis Jans Smutss sūtīja viņam produktus, bet pēc tam viņam piešķīra nelielu pensiju, kuru Lettovs- Forbeks saņēma līdz pat savai nāvei- 1964. gada 9. martā...