Kriss Makendliss bija jauns vīrietis, kurš uzstāja uz došanos skarbajā Aļaskas savvaļā vienatnē 1992. gadā. 132 dienas vēlāk viņš tika atrasts miris, bet 27 gadus vēlāk joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu.
Kad atgriezties ir par vēlu. Noslēpumainais stāsts par jaunieti savvaļā9
Kristofers jeb Kriss Makendliss piedzima 1968. gada 12. februārī, Kalifornijā. Viņš bija pirmais bērns Valtera un Vilhelmīnas ģimenē. Vēlāk piedzima viņa māsa. Tāpat viņa tēvam bija 6 bērni no iepriekšējām attiecībām, kuri dzīvoja pie mātes.
1976. gadā ģimene pārvācās uz Virdžīniju. Kriss 1986. gada vasarā devās ceļojumā uz Kaliforniju, kur sazinājās ar draugiem un radiniekiem. Tieši tad viņš uzzināja, ka tēvs vēl nebija izšķīries no iepriekšējās sievas, kad piedzima Kriss un viņa māsa. Valters dzīvoja tādu kā dubultu dzīvi pirms pārvākšanās uz Virdžīniju. Tiek uzskatīts, ka šādi jaunumi nopietni ietekmēja Krisu.
1990. gada maijā Kriss ieguva bakalaura grādu vēsturē un antropoloģijā. Pēc universitātes beigšanas viņš 24000 $ ziedoja OXFAM organizācijai, kas cenšas samazināt nabadzību pasaulē. Viņš uzsāka klaidoņa dzīvesveidu, nepieciešamības gadījumā strādājot restorānā vai fermā. Pirms došanās uz Aļasku viņš bija veicis vairākus garus pārgājienus un posmu Kolorādo upē ar kanoe laivu.
''Uzmanību, iespējamie viesi. Man nepieciešama jūsu palīdzība. Esmu ievainots, tuvu nāvei un pārāk vājš, lai dotos prom no šejienes. Esmu pavisam viens, šis nav joks. Dieva vārdā, lūdzu, palieciet, lai izglābtu mani. Esmu aizgājis netālu salasīt ogas, man vajadzētu atgriezties šovakar. Paldies jums.'' Šādu zīmīti 1992. gada 6. septembrī atrada pāris aļņu mednieki pie veca, sarūsējuša autobusa. Kopš Kriss tika redzēts pēdējo reizi bija pagājušas 132 dienas. Šis autobuss netālu no Denali nacionālā parka nebija nekas neparasts. Tas bija labi zināms mednieku un ceļotāju vidū, kalpojot par apstāšanās punktu teritorijas apmeklētājiem. Taču šī saburzītā papīra lapiņa, kas bija izrauta no Gogoļa noveles, pie autobusa durvīm gan bija neparasta. To bija parakstījis Kriss Makendliss ar datumu ''? augusts.'' Iekāpjot autobusā, mednieki juta spēcīgu smaku, par tās cēloni uzskatot sapuvušu ēdienu. Tad viņi atrada guļammaisu, kurā atradās Krisa 30 kg vieglais ķermenis, un izsauca policiju. Visticamāk, Kriss jau bija miris 19 dienas.
Neskatoties uz to, ka bija diezgan daudz informācijas par Makendlisa citiem ceļojumiem, par jaunā vīrieša dzīvi Aļaskas savvaļā zināms visai maz. Viņš rakstīja dienasgrāmatu, taču jo tuvāk nāvei viņš bija, jo mazāk skaidras informācijas bija tajā. Nedēļu pirms nāves viņš veica pēdējo ierakstu, kurā rakstīja: ''Brīnišķīgas zilas ogas.'' Kopš tā brīža līdz pat nāvei viņš tikai atzīmēja dienas.
Zināms, ka 1992. gada aprīlī Makendliss ar stopiem devās no Dienviddakotas uz Aļasku. Mašīnas vadītājs Džims Geiliens, vietējais elektriķis, viņu izlaida Stampīdas ceļa galā 28. aprīlī. Kriss teica, ka vēlas doties pārgājienā Denali nacionālajā parkā. Geiliens atminējās, ka apšaubījis ceļotāja spējas izdzīvot skarbajā Aļaskas savvaļā. Makendlisam, kurš stādījās priekšā kā Alekss, nebija piemērota aprīkojuma, taču viņš uzstāja, ka viss būs kārtībā. Geiliens stāstīja, ka puisim bija viegla mugursoma, sliktas kvalitātes rācijas, ierocis un zābaku pāris, ko iedeva vadītājs. Viņš piedāvāja doties uz Ankoridžu iegādāties ekipējumu un pārtiku, taču Kriss atteicās. Makendliss atteicās arī no palīdzības pārgājienā, bet paņēma divas sviestmaizes un kukurūzas čipsus.
Kas apturēja Krisa pārgājienu, nav zināms. Iespējams, viņš saprata, ka ekipējums nav piemērots garam pārgājienam, kādu vīrietis bija ieplānojis. Viņš apmetās diezgan netālu esošajā autobusā. Krāsa no tā lobījās nost, riepas bija jau sen izlaidušas gaisu un autobusu gandrīz bija pārņēmuši augi, taču Kriss to uzskatīja par derīgu apmešanās vietu. Paliekot šeit, viņš atteicās no sava plāna doties līdz Beringa jūrai (tie būtu apmēram 550 km). 113 dienas Makendliss dzīvoja šajā autobusā, pārtiekot no 4,5 kg rīsu, kurus paņēma līdzi, apkārtnes augiem un maziem medījumiem, piemēram, baltajiem rubeņiem, vāverēm un zosīm. Vienreiz viņam izdevās nomedīt alni, taču tas sabojājās pirms Kriss paspēja izlietot to visu. Ieraksti dienasgrāmatā liecina par to, ka Krisam visai labi izdevās izdzīvot, taču tas mainījās pēdējā mēnesī.
Pēc 3 mēnešu dzīvošanas savvaļā, Makendliss vēlējās atgriezties sabiedrībā. Viņš savāca mantas un devās atpakaļ. Taka bija applūdusi izkusušā sniega dēļ, tādēļ viņš nespēja šķersot ceļu un atgriezās autobusā. Kopš tā brīža ieraksti kļuva drūmāki un mazāki līdz pat pēdējai dienai.
Nāves iemesls tiek apspriests jau ilgi. Pirmais pieņēmums bija visai loģisks, uzskatot, ka Kriss mira bada nāvē. Viņa rīsu krājumi izsīka, tādēļ viņam bija arvien mazāk enerģijas, lai dotos lasīt ogas vai medīt.
Džons Krakauers savā grāmatā ''Into the Wild'' izvirzīja divas iespējas. Pirmā no tām bija saistīta ar to, ka Kriss savā uzturā nelietoja pietiekami daudz tauku, ēdot gandrīz tikai liesu gaļu. Tas varēja novest pie fenomena, ko sauc par ''truša badu'' jeb proteīna saindēšanos. Otrs variants bija tāds, ka Kriss apēda indīgās Hedysarum alpinum sēklas, kas parasti cilvēkam nenodarītu lielu ļaunumu, jo cilvēka organisms to uzveiktu, taču Makendlisa gremošanas sistēma varēja būt pārāk vāja. ''Ārkārtīgi vājš. Pie vainas ir kartupeļu sēklas. Lielas grūtības pat vienkārši piecelties. Lielas briesmas.'' Cita teorija balstījās uz to, ka mitrā vidē nepareizi uzglabātās sēklas pārņēma pelējums, kas nogalināja Krisu pēc sēklu apēšanas. Tomēr 2007. gadā pārbaude laboratorijā apliecināja, ka neviens toksīns neatradās šajās sēklās.
2013. gadā tika izvirzīta jauna hipotēze. Ronalds Hamiltons pamanīja saistību starp Makendlisa aprakstītajiem simptomiem un ieslodzīto ebreju indēšanu koncentrācijas nometnē Vapņarkā. Viņš izteica priekšlikumu, ka Makendliss cieta no paralīzes kājās, ko izraisīja latirisms jeb neiroloģiska slimība, kas rodas, apēdot noteiktus pākšaugus no Lathyrus ģints. Tas neļāva viņam doties ārā un vākt ēdienu. Latirismu var izraisīt ODAP skābe no Hedysarum alpinum jeb savvaļas kartupeļa sēklām. ODAP iepriekš netika pamanīta tādēļ, ka sēklas tika pārbaudītas, meklējot toksiskus alkaloīdus. Šī aminoskābe nenodarītu ļaunumu labi barotam cilvēkam, taču tā ir toksiska kādam, kuram ir nepietiekams uzturs un stress. Minētais dienasgrāmatas ieraksts to apstiprina. Tas tika veikts 30. jūlijā. Pētījumā atklājās, ka sēklas saturēja 0,394% ODAP, kas ir pietiekoši, lai izraisītu latirismu, kaut gan šo izskaidrojumu apšaubīja citi ķīmiķi. 2015. gada februārī Krakauers publicēja rakstu, kurā teikts, ka ziņojums parādīja augstu L-kanavanīna līmeni sēklās. Iespējams, ka tieši šis bija iemesls viņa nāvei.
1996. gadā Krakauers sarakstīja grāmatu ''Into the Wild''. 2007. gadā tika uzņemta filma ar šādu nosaukumu. Togad tika uzņemta arī Rona Lamota dokumentālā filma ''The Call of the Wild''.
Mednieki atrada arī kameru, kurā bija Makendlisa uzņemtas fotogrāfijas. Fotogrāfijās bija redzama fiziskā stāvokļa pasliktināšanās. Viņa ķermenis novājēja acu priekšā, taču viņš turpināja dzīvot vientulībā, palīdzību meklējot vien pēdējā brīdī.
Neskatoties uz daudzajiem pētījumiem, jautājumu joprojām ir vairāk kā atbilžu. Ko laimīgs, vesels, jauns cilvēks meklēja savvaļā vienatnē? Kādēļ viņš tik ātri atteicās no palīdzības? Kādēļ viņš nedarīja vairāk, lai saņemtu palīdzību laicīgi? Kas tad īsti vainojams viņa nāvē? Uz šiem jautājumiem konkrētas atbildes mēs, visticamāk, nekad neuzzināsim.
Karte. Ja kādam Aļaskā paliek garlaicīgi, droši varat doties pastaigā un pameklēt šo autobusu.
Denali Nacionālais parks. Nav nekāds brīnums, ka kāds vēlējās doties pārgājienā šeit, lai apskatītu skaisto dabu.