Zirnekļi spēj uzrāpties gandrīz visur - uz stikla, sienām un pat visi griesti ir diezgan pieejami zirnekļveidīgajiem. Zinātnieki ir atklājuši šo seno mistēriju. Zirnekļo noslēpums slēpjas mazos matiņos to kāju galos.
Tūkstošiem maziņi matiņi izveido vairākus kontaktpunktus starp zirnekli un virsmu, kas palielina zirnekļa spēju pieķerties pie šīs virsmas.
Matiņi ir gan mazi, gan elastīgi. Molekulārā līmenī pat vistaisnākajai virsmai ir raupjas, tāpēc, ja zirnekļu matiņi būtu stingri, zirnekļveidīgie spētu veikt kontaktu tikai ar noteiktām virsmas daļām. Taču, tā kā to matiņi ir elastīgi, tie var izveidot kontaktu ar lielāku virsmas daļu, kas nodrošina lielāku lipīgumu.
Pretēji tādiem dzīvniekiem kā barnakli, kas sevi pastāvīgi piestiprina pie akmeņiem vai kuģu korpusiem, zirnekļi sevi spēj piestiprināt virsmai uz noteiktu laiku. Zināma kā dinamiskā pieķeršanās, zirnekļu sistēma ir gluži kā "līmlapiņa", salīdzinājumā ar barnakļu "superlīmi".
Patstāvīgās piestiprināšanās sistēmas, kā līme, parasti ir daudz spēcīgāka un nav lietojama vairākkārtīgi, taču nepatstāvīgās piestiprināšanās sistēmas var tikt izmantotas vairākas reizes un ir pietiekami stingras, lai noturētu radījumu, bet kontakts var tikt zaudēts ļoti ātri un bez piepūles.
Pētnieks Volfs vēlējās atklāt, kā Banānu zirnekļi (Cupiennius salei) spēj ģenerēt pietiekami lipīgā spēka, lai tos atturētu no nokrišanas, tajā pašā laikā nodrošinot tiem iespēju pietiekami ātri "atlipt", lai tie spētu noķert un apēst savu laupījumu
Uzbrukums parasti ilgst mazāk par vienu ceturtdaļu sekundes, un bēgošs zirneklis spēj skriet līdz pat 0,5 metriem sekundē. Tik ātrās kustībās zirnekļiem jāspēj pielipt un atlipt ļoti ātri.
Sākotnēji biologi domāja, ka zirnekļi to paveica ar saviem matainajiem spilventiņiem, bet Volfam bija aizdomas, ka to nodrošina kaut kas cits. Kad viņš un viņa kolēģi mērīja zirnekļu radīto spiedienu (spēku) uz stikla, tie atklāja, ka tas ir 97 mili-ņūtoni jev 10 grami.
Tas varbūt neizklausās daudz, taču tas ir trīs līdz četras reizes no zirnekļa ķermeņa masas. Tātad, tu vari pakarināt uz zurnekļa masu, kas ir divreiz lielāka par paša zirnekļa masu, kāmēr tas sēž kājām gaisā uz gludas stikla virsmas, un šis zirneklis pat nenokritīs. Mazākiem zirnekļiem šī attiecība ir pat lielāka, jo tiem ir lielāks pēdu spilventiņu laukums attiecībā pret to izmēru.
Lai noteiktu, kā atsevišķas kājas spēj radīt tādu spēku, pētnieki "izslēdza" zirnekļu kājas, izmantojot siltu bišu vasku, kas apturēja zirnekļu matainos spilventiņus no darbības. Pēc atsevišķu kāju izslēgšanas un to izslēgšanas pa pāriem vai lielākām grupām, tika atklāts, ka spēks, kas tiek ģenerēts no pretējām kājām (piemēram priekšējā kreisā un aizmugurējā labā kāja) palīdz zirnekļiem piestiprināties.
Kad kājas tika atvilktas viena no otras, tās radīja lielāku berzi starp matiņiem un virsmu, kas nodrošināja to, ka zirnekļi spēcīgāk pieķeras virsmai. Pievelkot kājas vienu pie otras, zirnekļu lipīgums samazinājās un ļāva tiem atlipt no virsmas vieglāk.
Ja tu sapņo, ka kādu dienu spēsi staigāt pa sienām, tad nāksies tevi apbēdināt. Volfs norāda, ka cilvēkiem diez vai tuvākajā laikā būs zirnekļcilvēkam līdzīgas spējas, jo, pat ja mēs izveidotu tērpu noklātu ar lipīgiem matiņiem, cilvēki vienkārši ir pārāk smagi, lai tas darbotos.
