Kā sākas pasaules kari33

 Dmitrijevičs sapņoja par impēriju, kāda bija Serbija XIV gadsimtā. 

Tā ka viņš lāga nezināja, ka stiprai valstij ir vajadzīga stipra ekonomika (tapat kā Putinam, izskatās, par to nav ne mazākās nojausmas),  viņam izdevās tikai uztaisīt kārtīgu teroristu midzeni, tādu kā savas teroristu bandas "Melnā roka" papildinājumu. Čekists Putins arī, galu galā, Krieviju un visu pasauli redz tikai kā čekas piedēkli.  Iekarojis Maķedoniju un Kosovu, viņš prātoja- ko darīt tālāk? Bija jau patīkami, ka parlaments viņu nosauca par nācijas glābēju, bet kurā virziena tagad kaut kas jāglabj? Un Dmitrijevičs sāka sponsorēt teroristus valstīs, kurām, viņaprāt, vajadzēja iekļauties viņa slāvu impērijas sastāvā. Nu, apmēram, kā mūsdienās Putina iedomātā "Krievu pasaule". 

Bez tam bija vērienīgas viņa paša iniciatīvas Lielserbijas veidošanas virzienā- 1911. gadā viņš nosūtīja uz Vīni teroristu, kuram vajadzēja nogalināt Austoungarijas imperatoru Franci Jozefu- tam kaut kā, viņaprāt, vajadzēja  veicināt šīs valsts sastāvā esošo slāvu tautu iekļaušanos viņa impērijā. Fail. Neizdevās. 1914. gadā bosnietis  Mehmedbašičs tika sūtīts nogalināt Bosnijas gubernatoru ģenerāli Potioreku. Atkal neizdevās. 

Un tad viņš ķērās pie Austrijas troņmantnieka Franča Ferdinanda novākšanas. Francis Ferdinands bija precējies ar čehu gŗāfieni, labvēlīgi noskaņots slāviem, taisījās pēc kāpšanas tronī viņiem dot vienādas tiesības savā valstī...un tas Dmitrijevičam it nemaz nebija interesanti.  Un Franča Ferdinanda ierašanās uz manevriem Bosnijā, kura toreiz bija Austroungārijas protektorāts,  bija Dmitrijevičam ka medusmaize. Francis Ferdinands tika nogalināts, Austrija izvirzīja Serbijai ultimātu, kura visi punkti tika pieņemti. Izņemot vienu. Ultimāta sestais punkts paredzēja, ka Serbija jāpielaiž Austrijas izmeklētājus atentāta izmeklēšanā 

Nu tā bija apmēram tāda pati nekaunība, kāda bija, putinaprāt, rietumvalstu brīva pielaišana notriektā Boinga katastrofas izmeklšanā Lugandonijas teritorijā. Skaidrs, ka Serbija nevarēja pieļaut, ka Austrija bāž degunu slepkavības izmeklēsanā, kuru organizēja serbu izlūkdienesta vadītajs, kurs faktiski bija valsts galva. Austrija ne visai gribēja karot, bet tas bija valsts goda jautājums- Austrija nevarēja pieļaut, ka aptrakojušās Serbijas izlūkdienests smejas viņai sejā, un vienkārši bija spiesta pieteikt karu Serbijai. Tā kā Serbijas valdnieki bija Krievijas cara tuvi radinieki, arī krievi vilka zobenus no makstīm- tālāko jau mēs zinām

Par cik karā uzvarēja Anglija un Francija, kuras nostājās "nelaimīgās" Serbijas pusē, nav pieņemts runāt par to, ka Austrijas pretenzijas bija visai pamatotas un Krievija, Anglija un Francija faktiski nostājās teroristiskas valsts pusē.

Laikam ir likumsakarīgi, ka pēc dažiem gadiem varu Krievijā sagrāba teroristi un savukārt uztaisīja problēmas visai pasaulei. Bet neizskatās, ka pasaule no tā būtu kaut ko macījusies. 

Dmitrijeviča vētrainās ambīcijas sāka apdraudēt Serbijas jauno karali, un viņš 1917. gadā tika arestēts un nošauts. Komunistiskais diktators Tito, Dienvidslāvijas padomju ieceltais valsts galva, gan viņu reabilitēja.  Serbija rezultātā dārgi samaksāja par savām impēriskajām ambīcijām. Kad Milošēviča laikā Lielserbijas ideja atkal pacēla galvu, Eiropa atcerējās I Pasaules karu un nolēma, ka pietiek mazā brāļa aktivitāšu šajā virzienā. Un Serbija dabūja pa ausīm. 

Labais jautājums- cik tālu atļaus iet nākošajiemi slāvu lielvalsts idejas mantiniekiem. . Skolā mums mācīja, ka I Pasaules kars bija neizbēgams, bija lielas pretrunas starp sliktajiem imperiālistiem utt. Tas viss ir sviests. Pasaules karš ne tikai nebija neizbēgams, bet tolaik arī ļoti daudz tika rakstīts par to, ka karš nav iespējams, jo ieroči ir tik jaudīgi, un tiem ir tik liels iznīcinošs spēks, ka karš nav izdevīgs nevienam. Kas I Pasaules karā arī pierādījās.