Kinomākslas vieta pasaules kultūrā ir īpaša. Literatūras, teātra, mūzikas, tēlotājas māksas saknes tiecas tik tālu pagātnē, ka par šo mākslu rašanos un kultūrvēsturisko ģenēzi var izteikt vien dažādas hipotēzes, jo tradicionālo mākslu izcelsme slēpjas cilvēces bezapziņā.
Kinomāksla pastāv nedaudz vairāk kā simt gadu. Ir saglabājušies gan paši pirmie kinodarbi, gan filmas, kas pārstāv visus turpmākos kinomākslas attīstības posmus un apliecina jaunas mākslas valodas tapšanu un pilnveidi. Deviņpadsimtā gadsimta beigās – divdesmitā gadsimta sākumā kino vēl tikai mācās rindot zilbēs pirmos nedrošos kadrus, veidot no tiem teikumus un filmā saistītus tekstus, kas skatītājiem piedācā iespēju izjust vēl neredzētu kustības valdzinājumu. Taču apbrīnojami ātri kino atbrīvojas no mācekļu darbiem raksturīgās neveiklības, iegūstot izteiksmes brīvību un daudzveidību, ar kuru spēj izklāstīt vissarežģītākos stāstus, paust dažādas emocijas, pavērt cilvēkiem sapņu un brīnumu pilnu pasauli. Kinomākslas valodas attīstību pavadījusi arī publikas spēja sekot darbībai uz ekrāna. Jo ir taču skaidrs, ka ikvienai valodai, lai tā būtu dzīvotspējīga, vajadzīgi sapratēji un lietotāji.
Kino nav tikai māksla. Tas ir arī medijs, kas savas pastāvēšanas laikā būtiski ietekmējis sabiedrības apziņu, noteicis modi, rīcības stereotipus, paudis dažādu ideoloģiju, kalpojis propagandai, izglītojis vai aptumšojis prātus, licis just līdzi sāpem un pārestībām, aizrāvis ar varonības un drosmes piemēriem. Tā attīstību lielā mērā, protams, nosaka sava laika tehnikas līmenis un kino industrijas attīstība konkrētajā reģionā. Atsevišķās valstīs kino kļuvis par svarīgu biznesa virzienu.
Hronoloģiski attīstība iedalāma divos posmos:
· Mēmajā kino (1895-1930)
· S Skaņu kino (kopš 1927. gada)
Pirmajā posmā tika apgūti un izveidoti gandrīz visi kinomākslas izteiksmes līdzekļi, kas tiek pielietoti arī mūsdienās, radās galvenie filmu veidi un izkristalizējās šīs mākslas žanriskā struktūra, nostiprinājās pasaules kino ražošanas, izplatīšanas un izrādīšanas sistēma.
Otrajā posmā kinomākslas izteiksmes līdzekļus papildināja skaņa. Attīstījas arī krāsu kino, tika izgudroti arvien jauni, efektīgi filmu uzņemšanas un demonstrēšanas tehniskie paņēmieni.
Kinomākslas vēsturi var pētīt arī pēc filmu valstiskās vai to veidotāju nacionālās piederības – piemēram, Latvijas kino, vācu kino, amerikāņu kino. Tomēr pēdējos gadu desmitos šāds iedalījums gandrīz vairs nav iespējams, jo filmas arvien vairāk tiek uzņemtas, sadarbojoties vairākām valstīm (kopražojumi). Režisori it bieži meklē darba iespējas tajās valstīs, kurās atrodami līdzekļi iecerēto filmu projektu realizēšanai.
Kinomākslas vēsturi varam apskatīt arī kā dažādu maksliniecisko virzienu vēsturi. Katra virziena (Holivudas klasiskais kino, vācu ekspresionisms, franču jaunais vilnis u. c.) pamatā saskatāmi konceptuāli tuvi filmu formveidas paņēmieni, bieži vien arī līdzīgas tēmas un sižetiskie risinājumi. Šajā darbā kino galvenokārt tiks apskatīts pēc tā nozīmīgākajiem virzieniem. Tomēr jāņem vērā, ka šādā izkārtojumā (tāpat kā ikvienā citā) liela daļa nozīmīgu kino parādību paliks aiz kadra, jo īpaši tie izcilie filmu veidotāji, kuru daiļrade nav saistīta ar kādu konkrētu virzienu.
Pačolē foto ŠEIT!