1787-1792 gada karš starp Austrijas un Krievijas koalīciju no vienas puses un Osmaņu impēriju no otras draudēja turkiem ar karu divās frontēs. Krievi uzbruka Melnās jūras piekrastē, bet austrieši caur Belgradu devās uz Stambulu.
Kā austriešu armija sakāva pati sevi12
571
0
Lai novērstu savai galvaspilsētai draudošas briesmas, turku galvenie spēki devās pretī austriešiem - austriešu armija bija krietni lielāka par turku armiju, un iespēja, ka turki tiks sakauti, bija diezgan liela. Tomēr 1788 gada 19 septembrī viss sagriezās kājam gaisā...
Un tā austriešu armija devās pretī turku armijai ar nodomu to sakaut. Tika izsūtītas huzāru patruļas, kuras pirmās šķērsoja Temešas upi un devās meklēt turku armiju.
Turku armiju šie tā arī neatrada, bet uzdūrās čigānu taboram, kurš veda mucas ar šņabi. Huzāri bija krietni izmirkuši, tāpēc bija stipri priecīgi par iespēju iekšīgi sasildīties, tāpēc visa čigānu rīcībā esošā šmiga tika iepirkta komplektā. Alkohola lietošanas apmēri, ja kas, šajā karaspēka veidā ir kļuvuši leģendāri. Svētki bija uzņēmuši apgriezienus, kad beidzot upi šķērsoja arī kājnieku daļas. Viņi, šķērsojot upi, bija izmirkuši vēl vairāk, kā jātnieki, un uzsāka kaut kadas tādas runas, ka senie austrieši paši esot dzēruši, un tautiešiem arī devuši.
Reklāma
Huzāriem tas ne visai patika, versijas par to, kurš pirmais sāka šaudīties, bija dažādas- par nelāgu galu ņēmušo tusiņu neviens Austrijā nerunāja un nerakstīja gadus piecdesmit- bet pēc tam jau patiesību noskaidrot bija neiespējami. Rezultātā huzāri ieņēma aizsardzības pozīcijas aiz čigānu pajūgiem un sakās apšaude.
Kājnieki sāka atkapties, bet huzāri - viņus vajāt. Huzāru pulka komandieris, mēginādams savaldīt savus satrakojusos padotos, kliedza "Halt! Halt!! (Stāt! Stāt!), bet kareivjiem tas izklausījās pēc turku kaujas sauciena "Allah akbar!"Jaunpienakušās daļas sāka kliegt "Turki! Turki!" Virsnieki ziņoja augstākstāvošajai priekšniecībai, ka austriešu avangards ir uzdūries turku armijai. Paniku pastiprināja norāvušies huzāru zirgi, kuri auļoja austriešu virzienā. Krēsloja, un sliktā redzamība galīgi nojauca iespējas noorientēties situācijā.
Kāda austriešu korpusa komandieris, sapratis situāciju tā, ka turku kavalērija dodas viņiem uzbrukumā, sāka ar artilēriju bliezt pa auļojošajiem zirgiem un bēgošajiem kājniekiem. Panika sasniedza apogeju. No šausmām apjukušie kareivji metās uz nometni, kur stāvēja austriešu galvenie spēki. Kareivji nometnē, sapratuši, ka uzbrūk turki, atklāja uguni pasi pa saviem kareivjiem.
Reklāma
Austriešu imperators Jozefs II, kurš komandēja armiju, centās tikt skaidrībā ar situāciju un padarīt armiju atkal komandējamu. Bēgošo kareivju straume viņu kopā ar zirgu aizrāva uz upi, kur viņš krita un salauza kāju. Viņa adjutantu sabradāja līdz nāvei. Pret rītu savējo kauja pret savējiem beidzās. Austriešu armija izklīda, atstājot kaujas laukā 10 000 kritušo un ievainoto. kad pienāca turku armija, tās komandieris Hodži Jusuf- Pašā sākumā nevarēja saprast- kas gan viņa vietā sakāvis 100 000 vīru lielo austriešu armiju? Bet aptvēris situāciju, viņš gandrīz bez kaujas ieņēma Karansebešas pilsētu, pēc tam arī Megadiju un Slatinu, un Jozefs II bija spiests pieņemt pamieru - un labi, ka turkiem nācās karot vēl pret krieviem, citādi viss varēja Austrijai beigties vēl bēdīgāk.
Tev patiks šie raksti
