Josifs Staļins4

Desmit gadu vecumā Soso sāka iet vietējā baznīcas skolā. Baznīcas skolā Soso ar lielām sekmēm dziedāja korī un bija sava mūzikas skolotāja mīlulis. Savas lieliskās dziedāšanas dēļ viņš bieži tika nolīgts dziedāt kāzās. Mācības skolā notika krievu valodā (tomēr visu mūžu viņš runāja krieviski ar jūtamu akcentu) un Soso bija vissekmīgais skolnieks klasē: Viņš bija ļoti gudrs zēns. Neviens neatcerējās, ka viņš būtu saņēmis atzīmi, kas zemāka par 5, atceras Staļina mūzikas skolotājs.

No skolas brīvajā laikā Soso bija vadonis vienai no daudzajām Gori puišeļu bandām (Gori tolaik bija viena no kriminogēnākajām Krievijas impērijas pilsētām). Pateicoties mātes ietekmīgajiem draugiem, Soso 1893. gada jūlijā, piecpadsmit gadu vecumā nokārtoja iestājeksāmenus impērijas dienvidu labākajā reliģiskajā izglītības iestādē - Tiflisas garīgajā seminārā. Pieradis pie brīvības, ielu kautiņiem un rāpšanās Goridžvari kalnā, zēns no Gori pēkšņi nonāca iestādē, kas viņam atgādināja cietumu ar dzelžainu disciplīnu. Pasniedzēji visiem spēkiem centās skolniekos apslāpēt visu gruzīnisko - bija aizliegts runāt gruzīnu valodā un gruzīnu literatūra - pilnībā aizliegta. Šajā laikā Soso, ar pseidonīmu Soselo sāka rakstīt dzeju, kas ar lieliem panākumiem tika publicēta vietējās gruzīnu avīzēs. Garīgajā seminārā Soso, tāpat kā daudzi citi viņi skolas biedri, slepus lasīja aizliegto marksistisko literatūru, tika neskaitāmas reizes pieķerts un sodīts par to. Arvien vairāk pievērsdamies marksistiskajai literatūrai, Soso zaudēja interesi par studijām, līdz pameta tās pavisam - 1899. gada maijā skolas žurnālā ierakstīts: Izslēgts par neierašanos uz eksāmeniem.[8] Staļins iestājās KSDSP un kļuva par profesionālu boļševiku partijas darbinieku, kurš nelegāli darbojās Aizkaukāza reģionā.

1903. gadā Staļins aprecējās ar Jekaterinu Svanidzi - kāda gruzīnu boļševika māsu. 1907. gadā viņam piedzima dēls - Jakovs Džugašvili, tomēr 1907. gadā Jekaterina mira ar tuberkulozi. Staļins esot atzinis, ka pēc sievas nāves viņam vairs nebija nekāda žēluma pret cilvēkiem.

Pēc 1905. gada revolūcijas Staļins vadīja banku aplaupīšanas partijas kases papildināšanas vajadzībām, un tas nodrošināja Staļina iekļaušanu boļševiku partijas CK 1912. gada Prāgas konferencē. 1909. gadā Staļins tika arestēts un izsūtīts trimdā uz Sibīriju, bet pēc Februāra revolūcijas ieradās Petrogradā. Staļina devums boļševiku politiskajā teorijā bija niecīgs - būdams emigrācijā Vīnē, viņš sarakstīja brošūru "Marksisms un nacionālais jautājums".

Pirms Oktobra revolūcijas Staļins bija viens no boļševiku partijas vadošajiem darbiniekiem, tomēr nespēlēja galveno lomu bruņotās sacelšanās organizēšanā un vadīšanā, kurā lielāka nozīme bija Ļeva Trocka darbībai. Pirms sacelšanās pretēji Ļeņinam uzskatīja, ka Kerenska valdība nav jāgāž. Pēc revolūcijas uzvaras Staļins tika iecelts par Nacionalitāšu lietu Tautas komisāru, un šo posteni ieņēma līdz 1923. gadam. Krievijas Pilsoņu kara laikā bija kara komisārs vairākās frontēs. Pazīstamākā no tām ir darbība Caricinas frontē pret Krasnova spēkiem. 1922. gada 3. aprīlī Staļins tika ievēlēts par VKP CK ģenerālsekretāru, un šo amatu viņš saglabāja līdz mūža beigām. Amats tolaik tika uzskatīts par ne pārāk nozīmīgu, tādu kā partijas "personāla pārvaldi", tomēr Staļina rokās tas izveidojās par visietekmīgāko valstī.

Staļina organizētajās represijās bojā gājuši apmēram 20 miljoni cilvēki. 5 miljoni, tā saucamo "kulaku" un citu zemnieku, kas nogalināti 1929-1933. 5 miljoni mirušo Ukrainas badā, ko mākslīgi izraisīja padomju vara. 5 miljoni nošautu militārpersonu 1933.-1953. gadam. 5 miljoni mirušo GULAG nometnēs. Pilnīgi visi Krimas tatāri, Volgas vācieši un čečeni tika izsūtīti uz Sibīriju un Kazahstānu. 1937. gadā Politbirojs atļāva nopratināšanā izmantot spīdzināšanu. Sarkanajā armijā tika arestēti un nošauti 3 no 5 maršaliem, 13 no 15 armijas ģenerāļiem, 8 no 9 admirāļiem, 50 no 57 armijas korpusu komandieriem, 154 no 186 divīziju komandieriem, 16 no 16 armijas komisāriem, un 25 no 28 armijas korpusu komisāriem. Staļina paraksts tikai 1937-1938. gados ir uz vismaz 681 692 cilvēku nošaušanas pavēlēm.

1953. gada 3. martā Staļina rezidencē viņu uz grīdas atrada apsardzes daļas darbinieks. 1953. gada 4. martā vasarnīcā ieradās ārsts un konstatēja ķermeņa labās puses paralīzi. Nāve bija iestājusies smadzeņu asins izplūduma dēļ.