Džabervokijs ir poēma, kuru sarakstījis Luīss Kerols. Tā tika iekļauta, kā daļa no autora darba „Alise Aizspogulijā” un „Ko Alise tur atrada.” Romāns stāsta par Alises piedzīvojumiem Aizspogulijā, kur viņa atrod grāmatu, kas ir uzrakstīta meitenei nezināmā valodā. Drīz vien viņa saprot, ka teksts ir uzrakstīts spoguļskatā un pavirzot grāmatas lpp pret spoguli pirmais vārds, ko Alise izlasa ir „Jabberwocky”.
Dzejolis tiek uzskatīts par vienu no labākajiem tā saucamajiem muļķību pantiem (nonsense poems) angļu literatūrā. Bērnišķīgais un kaprīzais dzejolis kļuva par vienu no pirmavotiem tā saucamajiem nieku vārdiem un neoloģismam/jaunvārdiem.
Jabberwocky
’Twas brillig, and the slithy toves
Did gyre and gimble in the wabe;
All mimsy were the borogoves,
And the mome raths outgrabe.
“Beware the Jabberwock, my son!
The jaws that bite, the claws that catch!
Beware the Jubjub bird, and shun
The frumious Bandersnatch!”
He took his vorpal sword in hand:
Long time the manxome foe he sought—
So rested he by the Tumtum tree,
And stood awhile in thought.
And as in uffish thought he stood,
The Jabberwock, with eyes of flame,
Came whiffling through the tulgey wood,
And burbled as it came!
One, two! One, two! and through and through
The vorpal blade went snicker-snack!
He left it dead, and with its head
He went galumphing back.
“And hast thou slain the Jabberwock?
Come to my arms, my beamish boy!
O frabjous day! Callooh! Callay!”
He chortled in his joy.
’Twas brillig, and the slithy toves
Did gyre and gimble in the wabe;
All mimsy were the borogoves,
And the mome raths outgrabe.
Un tulkojums no manas rokas. Brīdinu- daļa šo vārdu nepastāv angļu literatūrā, tāpēc vajadzēja vien improvizēt. Jā, izsmejieties.
Džabervokijs
Bija ķilda, un mazie āpši
Griezās un kašājās kalna pusē;
Visi nožēlojamie un trauslie bija Borogovi
Un māju sivēni māva un svilpoja.
„Sargies no Džabervokija, mans dēls!
Rīkle kas kož, nagi, kas ķer!
Sargies no Džubdžub putna, un izvairies
Saniknotā Vadoņķērāja!”
Viņš satvēra evaņģēlija zobenu rokās:
Ilgu laiku viņš meklēja baismo naidnieku-
Tā devās mierā viņš pie Tamtam koka,
Un stāvēja brīdi domās.
Un kā īgnā prātā viņš stāvēja tur
Džabervokijs, ar liesmu acīm,
Tuvojās spēji cauri biezajiem mežiem
Un murmināja, kamēr nākdams!
Viens, divi! Viens, divi! Un cauri, un
Cauri
Evaņģēlija zobens skanēja šniks-šnaks
Viņš atstāja to mirušu, un ar tā galvu
Viņš triumfējoši devās atpakļ.
„Un tu esi nokāvis Džibervokiju?
Nāc manās rokās, mans esošais zēn!
Ak priecīgā diena! Kallūh! Kalei!”
Viņš spurdza savā laimē.
Bija ķilda, un mazie āpši
Griezās un kašājās kalna pusē;
Visi nožēlojamie un trauslie bija Borogovi
Un māju sivēni māva un svilpoja.
Teksts tulkots no- http://en.wikipedia.org/wiki/Jabberwocky
