OVĪŠU BĀKA
Izraksts no personīgās lietas14
644
0
Ovīšu apvidus Baltijas jūrā no seniem laikiem kuģotājiem bijis zināms kā ceļš uz Rīgas līci, kas sevī slēpa bīstamus sēkļus un krasu krasta virziena maiņu. Līdz 1917.gadam jūras kartēs šis apvidus saukts par Luserortu. Pastāv hipotēze, ka nosaukums cēlies no zviedru valodas (lyso- degt un ort- rags), jo no seniem laikiem šajā vietā dedzināja ugunskurus un darvas mucas, brīdinot jūrasbraucējus par iespējamām briesmām. Bet bija arī laupītāju bandas, kuras dedzināja viltus ugunskurus, lai kuģi uzskrietu sēkļiem un tos aplaupītu. Un tiem bākas celtniecība bija kā ‘’dadzis acī’’. Tāpēc bākai bija jāatbilst arī cietokšņa prasībām.
Bākas celtniecība sākās jau 1809.gadā apmēram 2 km attālumā no jūras (tagad šis attālums jau sarucis apmēram līdz puskilometram). Napoleona kara laikā saprotamu iemeslu dēļ darbi tika pārtraukti un atsākās jau mierīgākos laikos. Tā tika celta ne tikai kā navigācijas, bet arī kā aizsardzības būve. Konusveida torņa ārējās sienas biezums ir vairāk kā pusmetrs. Lai laupītāji nevarētu sabojāt bākugunis, augšup vedošās vītņveida kāpnes griezās pa labi- kāpjot augšā labās rokas darbību apgrūtināja siena un tas nozīmēja, ka (ja vien uzbrucējs nebija kreilis), bet bākas aizstāvjiem no augšas labā roka bija brīva. Tas tuvcīņās ar zobeniem vai dunčiem bija nemazsvarīgs apstāklis. Akmens mūra tornis (bez laternas) ir 29,6m augsts. Pareizāk būtu teikt, ka tas ir ‘’tornis tornī’’ jeb dubultcilindrs ar kopēju vertikālo asi. Tieši šī iemesla dēļ šī bāka ir ‘’resnākā’’ bāka Latvijā- ārējā konusa diametrs ir 11,5m, iekšējā 3,5m. Starptelpa tika izmantota dažādu iekārtu un priekšmetu pacelšanai un nolaišanai.
Reklāma
1814.gadā bākas celtniecības darbi tika pabeigti un tā ir vecākā bāka Latvijā, kura vēl darbojas. 1860.gadā tika uzstādīta franču firmas ‘’Soter’’ izgatavotā laterna un dioptriskais gaismas aparāts ar starmetēju lēcām. Laterna saglabājusies līdz mūsdienām, bet gaismas aparāts gan, tuvojoties vācu karaspēkam, 1915.gadā tika demontēts un aizvests uz Krieviju. Šī ir viena no retajām piekrastes bākām, kas I Pasaules karā necieta. Vācieši, pārņemot bākas apsaimniekošanu, uzstādīja gaismas aparātu ar acetilēna degli un četrām rotējošām starmetēju lēcām, ko darbināja pulksteņa mehānisms. Šis gaismas aparāts godam kalpoja līdz pat 1961.gadam, kad tika nomainīts pret modernāku.
Blakus bākai slejas mašīnmāja, uzrauga namiņš un 1904.gadā būvētā uzraugu māja, kas bānīša laikos tika izmantota arī kā dzelzceļa stacija.
Arī mūsdienās Ovīšu bāka ir svarīgs navigācijas orientieris. Bet ne tikai. Šeit ir arī muzejs, kurā var iepazīties bākas darbības principiem. Bet pats labākais- lai gan bāka vēl joprojām darbojas, tajā var arī uzkāpt. No ārējā skatu laukuma paveras brīnišķīgs skats. Ja skatāmies jūrā, tad varam ieraudzīt Latvijas jaunāko- Irbes bāku, kas atrodas Mihaila sēklī 20km tālu jūrā. Reizēm ir jāpakāpjas , lai ieraudzītu to ko ikdienā redzam, bet neieraugām.
Ja nav slinkums, palasi arī par MIĶEĻBĀKU
Tev patiks šie raksti
