Izmirusie dzivnieki,kurus mes varetu klonet!!!2.dala.8

Tāpat kā pinkainie mamuti, zobenzobu tīģeri jeb smilodonti bija slavenākaie megafaunas zīdītāji no pleistocēna laikmeta.Smilodonts pazīstams kā kaķis, kas tikai attāli saistīts ar mūsdienu lauvam, tīģeriem un gepardiem. Kas padara šo megafaunas zīdītāju patiesi uzmanības vērtu, ir tā milzīgie,izliektie ilkņi, kas mērami tuvu 12 cm lielakajam. Savādi, tomēr šie drausmīgie zobi bija pārsteidzoši trausli un viegli lūstosi, un bieži tika satriekti tuvcīņas laika un neatauga.Tapat ari zokla sakodiens bijis vajs.Ciktāl paleontologi var pastāstīt,tas uzbruka laupijumam no koku zariem, tas metās leja ieurbjot ilknus dziļi kaklā savam nelaimīgajam upurim, un tad atkāpās drošā attālumā (vai varbūt atpakaļ savā kokā) un nogaidija kamer medijums noasiņoja līdz nāvei.Izmira pirms 10 000.gadu.

 Karolīnas papagaiļi.Šis krāsainais radījums bija vienīgais papagailis kas dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēdējais zināmais papagailis gāja bojā 1918.g, pēc pārējo tā sugasbralu nomedīsanas,visbiežāk par krāsainu spalvu, kas bija populārs rotājums dāmu cepurēs.

Dodo ir baložu dzimtas (Columbidae) izmiris, nelidojošs putns, kas dzīvoja tikai Maurīcijas salā Indijas okeānā. Dodo ir izmiris kopš 17. gadsimta beigām cilvēku darbības rezultātā. Dodo parasti tiek izmantots kā izmirušas sugas piemērs, jo tā izmiršana notika pierakstītās vēstures laikā. Salīdzinājuma frāze "beigts kā dodo" nozīmē neapšaubāmi miris.

Pirmie, kas aprakstīja dodo bija nīderlandieši. Tie Maurīcijas putnu sauca par "netīro putnu" jeb "riebīgo putnu". Lai gan daudzās rakstiskās liecībās, kas parādās vēlāk, ir rakstīts, ka dodo gaļa garšojusi slikti, 17. gadsimta žurnālisti raksta, ka, lai gan gaļa ir sīksta, tā garšo labi, tomēr sliktāk kā baložu gaļa.

Nav skaidrs, kā radies vārds "dodo". Daudzi šo vārdu saista ar nīderlandiešu vārdu "dodoor" (latviešu: slaists), bet varbūt tas saistīts ar vārdu "dodaars" (latviešu: dibena mezgls), saistoties ar spalvu mezglu astes vietā. Vārds "dodaerse", aprakstot putnu, pirmo reizi tiek lietots 1602. gadā kuģa kapteiņa Viljama van Vestsānena (angļu: Willem van Westsanen) žurnālā. Toties Tomass Herberts 1627. gadā lieto vārdu "dodo". Salu pirms tam bija jau apciemojuši portugāļi, kas notika 1507. gadā, un, lai gan aprakstos putns netiek pieminēts, daudzi ir pārliecināti, ka vārds "dodo" cēlies no portugāļu valodas. Portugāļu "doudo" (latviešu: muļķis) ir visticamākā vārda izcelsmes versija.

Dodo bija apmēram metru garš, 20 kilogramu smags, pārtika no augļiem un būvēja ligzdu uz zemes. Dodo ir bijis pelēcīgs apspalvojums, 23 cm garš knābis, spēcīgas, dzeltenas kājas un ļoti mazi spārni. Dodo dzīves apstākļi nespieda putnu lidot, jo uz salas tam nebija ienaidnieku. Dodo astes spalvas veidoja kaut ko līdzīgu kamolam. Kādā no Maurīcijas alām 2007. gadā tika atklāts vislabāk saglabājies un pilnīgākais dodo skelets. Līdz tam visas dodo fosilijas bija fragmentāras.

Dodo tāpat kā daudzi citi dzīvnieki, kas dzīvojuši izolētos apstākļos bez ienaidniekiem, nebaidījās no cilvēkiem. Šī absolūtā uzticība cilvēkam un nespēja lidot, padarīja dodo par vieglu medījumu.Cilvēki uz salu sev līdzi atveda arī suņus, cūkas, kaķus, krabjēdājmakakus un žurkas, kas izpostīja dodo ligzdas, kamēr cilvēki izcirta mežus, kuros dzīvoja putni[8]. Pastāv uzskats, ka cūku un makaku postījumi nodarīja daudz lielāku ļaunumu dodo populācijai nekā medības. Saskaņā ar jūrnieka Volkera Eversta ziņojumu, pēdējais dodo tika redzēts 1662. gadā, tomēr citi informācijas avoti apgalvo, ka dodo ir redzēts līdz 1681. gadam. Ir arī daži medījumu ziņojumi, kas apgalvo, ka dodo ir nomedīti vēl 1693. gadā. Pēc šiem ziņojumiem kopumā var secināt, ka dodo ir izmiris pirms 1700. gada; dodo izdzīvoja nedaudz vairāk kā 100 gadus pēc tam, kad cilvēks to bija atklājis 1581. gadā.

Par milzīgā sliņķa dzīvesveidu ziņas ir ļoti skopas. Izzināts, ka milzīgajam sliņķim bija masīvs ķermenis. Strāvot uz visām četrām kājām, bija tikpat liels kā zilonis. Ja uzlējās pakaļkājās divreiz augstāks. Stāvot viņš aizsniedza visaugstāko koku lapotni.

Milzīgaiz sliņķis bija veģetārietis. Vienās pusdienās viņš spēja apēst milzīgu daudzumu zaļo augu. Biezā āda un vilna viņu labi pasargāja no ievainojumiem. Uzskata, ka milzīgais sliņķis dzīvoja nelielos baros. Atsevišķi indivīdi mitinājās alās. Milzīgais slinķis ar priekšējo ekstemitāšu palīdzību piecēlās kājās, lai aizsniegtu lapotos koku zarus. Noturēt līdzsvaru viņam palīdzēja aste. Ar ķrpām, kam bija asi nagi, viņš pievilka pie mutes lapas. Sliņkim bija tikai taisni zobi, ar kuriem tas sakošļāja barību, kā arī spēcīgi un attīstīti žokļi, ar kuriem pēc tam sasmalcināja. Viņš gan bija lēns dzivnieks, bet viņu sargāja biezā āda. Ķermeņa garums līdz 6m svars lidz 3 tonnam.Izmira apm.pirms 10 500 gadiem.

Huia putns,Jaunzelande dzivojis putns kura spalvas bija tik popularas cepuru razosana,ka tas nespeja izdzivot un tureties preti mezu izcirsanai un dzivesvietas iznicinasanai.Izmira agra 20 gs.So putnu klonesana sobrid tiek apsverta.

Neandertāles cilvēks jeb neandertālietis ir izmiris homo ģints atzars, kas pazīstams pēc pleistocēna atradumiem Eiropā, kā arī Āzijas austrumos un centrālajā daļā. Neandertālieti reizēm klasificē kā mūsdienu cilvēka pasugu (latīņu: Homo sapiens neanderthalensis) vai atsevišķu sugu (Homo neanderthalensis).

Pirmie protoneandertāliešu fenotipi parādījušies Eiropā pirms 600 000 — 350 000 gadiem.Tos reizēm pieskaita pie Heidelbergas cilvēka vai pie migrācijas formas Rodēzijas cilvēka.

Tipiskais Neandertāles cilvēka fenotips parādījās pirms 130 000 gadiem. Neandertālieši Āzijā izzuda pirms 50 000 gadiem, bet Eiropā — pirms 30 000 gadiem.

Neandertāles cilvēkam bijis raksturīgs iegarens galvaskauss, droši aizsargāts ar biezu kaula kārtu un varena ķermeņa muskulatūra. Neandertāliešiem bijis samērā garš augums, kas balstījies uz īsām, bet spēcīgām kājām. Šādi konstruēts cilvēks bija maksimāli piemērots medību dzīves veidam.

Neandertāles cilvēka vieta un loma mūsdienu cilvēka attīstībā joprojām ir diskusiju priekšmets. Tā, saskaņā ar vienu no viedokļiem, par mūsdienu cilvēku tiešu priekšteci uzskatāms stāvus staigājošais cilvēks. Mūsdienās sastopamās rases un citas cilvēku tipu atšķirības ir veidojušās stāvus staigājošajam cilvēkam adaptējoties konkrētajiem vietējiem apstākļiem. Arī Neandertāles cilvēks, saskaņā ar šo redzes viedokli, uzskatāms par vienu no stāvus staigājošā cilvēka lokalizācijas tipiem vai variantiem, kas gan nav guvis tālāko attīstību.

Saskaņā ar citu redzes viedokli, mūsdienu galvenās cilvēku rases ir samērā nesena parādība. Tās aizsākušās nevisstāvus staigājošā cilvēka diferenciācijas rezultātā dažādos reģionos un klimatiskajos apstākļos, bet gan no vēlāka laika cilvēku paveida - saprātīgā cilvēka, kas parādījies Āfrikā un Rietumāzijā pirms, apmēram, 130, bet ne agrāk kā pirms, apmēram, 200 tūkstošiem gadu. Tā kā neandertālieši parādījušies vēlāk, tad mēdz uzskatīt, ka tas bijis cilvēka attīstības aklais atzars, kas nav spējis tālāk pilnveidoties un, atnākot no Āfrikas saprātīgā cilvēka migrācijas vilnim, nav spējis izturēt konkurenci ar to un izzudis.

Hārvardas medicīnas skolas profesors Džordžs Čērčs ir atjaunojis neandertālieša DNS un tagad cer atrast sievieti, kura piekristu iznēsāt bērnu ar izmirušās cilvēku sugas gēniem.

Profesors ir pārliecināts, ka var atgriezt dzīvē radību, kura ir zudusi pirms vairāk nekā 33 tūkstošiem gadu, kaut arī rezultāts būs atkarīgs no daudziem faktoriem.

Zinātnieks plāno implantēt neandertālieša DNS cilvēku embrija cilmes šūnās tā sākotnējās attīstības stadijās. Tādā gadījumā cilmes šūnas embrija attīstību novirzīs neandertālieša, nevis mūsdienu cilvēka virzienā. Dažas dienas auglis augtu laboratorijā, bet pēc tam to implantētu "audžumātei", proti, sievietei, kura brīvprātīgi būs ar mieru piedalīties šajā eksperimentā. Sievietes vārds vēl nav zināms, taču viņa, visticamāk, jau ir garantējusi sev slavu, dodot dzīvību Neandijai.

Projekta šķēršļi ir ētika un likumi. Bet no medicīniskā viedokļa viena no lielākajām problēmām var būt tā, ka jaunās radības imunsistēma nebūs piemērota šīs pasaules problēmām, nemaz nerunājot par to, ka mazulis var piedzimt ar briesmīgām deformācijām.