Pieminot 16. martu, izveidoju nelielu rakstu, par vēl vienu izcilu Latviešu leģionāru.
Miervaldis Ādamsons
"Marokas Baigais'' - tāda iesauka bija trāpījusies vienam no leģendārākajiem un kolorītakajiem latviešu karavīriem Otrajā pasaules karā. Savu iesauku 1910. gada 29. jūnijā Poltavas apgabalā dzimušais Ādamsonsbija ieguvis Franču ārzemnieku leģionā. Bet vēl pirms tam viņš bija paguvis smagi fiziski pastrādāt Dundegas mežos, pabeigt Cēsu ģimnāziju, iestāties Latvijas Unversitātes Teoloģijas fakultātē, kļūt par studentu korporācijas ''Lettonia'' biedru. Pretēji savam vārdam, Miervaldis bija raksturā ļoti straujš un brīžiem neprognozējams. Mācību gada vidū viņš pēkši par lielu izbrīnu visiem pameta teoloģijas studijas un kļuva par matrozi. Ar dažādiem kuģiem apbraukājis Vidusjūras, Āfrikas un Dienvidamerikas krastus, pamatīgi izkāvies vairāku Francijas ostu krogos, 1930. gadā viņš ar pieņemtu vārdu - Briks Borns - iestājās Fraņču ārzemnieku leģionā. Turpmākos sešus gadus viņš karoja Sahārā, Tunisā un Marokā. Šajā laikā tad arī viņu sāka saukt pas Marokas Baigo. Fraņču leģionā viņš aizdienējās līdz seržanta pakāpei un tika pie vairākiem apbalvojumiem.
1937. gadā atgriezās dzimtenē un uzreiz bija jāiet dienēt obligātajā karadienestā, jo valsts likumi bija jāievēro arī Āfrikas kauju varoņiem. Obligāto dienestu viņš pavadīja 4. Valmieras kājinieku pulkā, vēlāk bija instruktors 8. Davgavpils kājinieku pulkā, taču, tā kā vēl kopš ārzemnieku leģiona laikiem bija pārlieku aizrāvies ar alkoholu, pēc vairākiem incidentiem bija spiests no armijas aiziet.
Nākamā kara pieredze viņam bija bija jau okupācijas laikā, kad pēc padomju - vācu kara sākuma viņš piedalijās latviešu partizānu cīņās pret bēgošajiem sarkanarmiešiem pie Raganas un Limbažiem.
1941. gada 28.decembrī Miervaldis Adamsons devās uz Austrumu fronti - viņš bija iestājies 17. latviešu kārtības dienesta bataljonā. Taču līdz frontes līnijai netika, šo vienību norīkoja sardžu dienestam un cīnīties pret padomju partizāniem pie Ļepeļas un Dņepropetrovskas Ukrainā. Pēc tam bataljonu pārvietoja uz Minskas apkārtni, bet 1943.gada februārī jau pie Ilmeņa ezera viņš piecpadsmit vīru priekšgalā veica pārgalvīgu reidu pāri Ilmeņa ezeram dziļā ienaidnieka aizmugurē, uzspridzināja artilērijas bunkuru un atveda gūstā saņemtos vairākus sarkanarmiešus tai skaitā vienu virsnieku.
Bet tomēr vislielāko slavu''Marokas Baigais'' iemantoja pēc tam , kad viņa vienību pievienoja latviešu leģionam. Tur viņam par kauju nopelniem īsā laikā izdevās no virsnieka vietnieka uzkalpoties par kapteini. Par cīņām Volhovas frontē viņu apbalvoja ar Dzelzs krusta 1. šķiru. Viņa vīri sevišķi izcēlās kaujās par t.s Alkazāras cietoksni, kā arī pie Bardevo-Kudeveras un Opočkas. Šajā cīņa Ādamsons vairākas reizes tika ievainots, gandrīz pilnībā zaudēja spēju redzēt ar kreizo aci un uz mūžu viņam palika dziļa rēta pāri labajam vaigam. Pēc apārstēšanās 1944. gadā viņš atgriezās frontē kā latviešu leģiona 19. divīzijas 44.pulka 6. rotas komandieris.
Leģions atkāpās uz Latvijas terioriju un kaujas jau risinājās Kurzemes teritorijā . 1944. gada Ziemassvētkos pie Lestenes Ādamsona rota 36 stundas bez pārtraukuma atvairīja vairākārtīgi skaitliski lielāka ienaidnieka uzbrukumu. Par šo kauju '' Marokas Baigo'' apbalvoja ar Bruņinieka pakāpes dzelzs krustu. Vēlāk nu jau par leģendu kļuvušais latviešu karavīrs piedalījās vēl vairākās kaujās, bet būdams smagi ievainots un lidz galam neizārstējies, pilnvērtīgi cīnīties vairs nevarēja. Kara beigās viņš jau bija gandrīz akls. Pēc Kurzemes vācu armijas grupas kapitulācijas padomju vara Ādamsonu nosūtija uz soda lēģeri pie Murmanskas, kur 1946. gada 16 maijā viņam piesprieda nāves sodu kā ''dzimtenes nodevējam''. Sodu kaut kādu iemeslu dēļ izpildija Rīgā tā paša gada 23. jūnijā.
Visu cieņu visiem mūsu leģionāriem.
