Sakarā ar Lāčplēša dienas tuvošanos,šoreiz pastāštīšu nedaudz par kādu izcilu latviešu karavīru.
Žanis Butuks
Šim latviešu karavīram ir vairāk nekā simts uzvarētas tuvcīņas, viņš bija ļoti daudz reizes ievainots un nopelnīja gandrīz visus iespējamos Vācijas bruņoto spēku apbalvojumus.
Žanis Butuks dzimis 1906. gada 29. jūlijā Mežmuižas pagasta Mazberķē, puikas gados kopā ar vecmāmiņu (vecāki nomira ļoti agri) dzīvoja Kalnmuižas pagastā. Jaunības gaitās viņu ļoti ieinteresēja medības un makšķerēšana, bet , kad pienāca obligātā dienesta gadi Latvijas armijā, ko viņš aizvadīja kā kareivis 3. Jelgavas kājinieku pulkā, viņš aizrāvās arī ar boksu. Pēc obligātā dienesta viņš atsāka strādāt lauku darbus, lai gan armijā bija ieguvis dižkareivja dienesta pakāpi un pabeidzis instruktoru kursus, tomēr bija jāklausa audžutēva aicinājumam saimniekot 70 hektāru lielajā "Lielstiļļu" saimniecībā. Militārās zināšanas noderēja , aktīvi darbojoties 16. Jelgavas aizsargu pulkā, kur viņš kļuva pazīstams kā izcils šāvējs, uzvarot vairākās vietējās un starptautiskās šaušanas sacensībās.
Kad 1940. gadā Latvija zaudēja neatkarību, Butkus nemaz neslēpa savu nepatiku pret padomju varu un nepakļāvas okupantu prasībai nodot šaujamos ieročus. Runāja, ka vietējie miliči gan zinājuši, kad bijušajam Tērvetes pagasta aizsargu nodaļas priekšniekam, ir kautkur paslēpti kādi šaujamieroči, taču bailēs no Žaņa izlikās to nemanām. Bet tad pienāca 1941. gada 14. jūnija deportāciju diena, un čekisti apcietināja viņa sievu divas meitas. Pats Žanis, nojauzdams ko nelāgu , jau naktī bija paslēpies mežā, no kuriens bezspēcīgā niknumā viņam pa gabalu nācās noskatīties, kā viņa tuviniekus aizved uz Sibīriju. Nedēļu vēlāk sākās karš starp Vāciju un Padomju Savienību, un Žanis Butkus bija viens no pirmajiem, kas devās atriebties padomju varai. Savā pastā viņš organizēja pašaizsardzības vienību, iesaistoties apšaudēs ar vietējiem padomju aktīvistiem, miličiem un atsevišķām bēgošām sarkanarmiešu militāristu grupām.
1942. gada jūnijā Butkus kā brīvprātīgais, turpinot savu atriebības karagājienu pret komunistiem, kopā ar 26. (Tukuma) latviešu kārtības dienesta bataljonu devās uz Austrumu fronti. Tur viņš piedalījās cīņās pret Sarkano armiju un padomju partizāniem pie Ilmeņa ezera, kā arī Baltkrievijas teritorijā pie Minskas un Sluckas. Jau šājās kaujās par viņu sāka runāt kā par meistarīgu un pārdrošu izlūku. Pēc vairākiem sekmīgi noorganizētiem izlūkgājieniem pie viņa formas tērpa parādijās arvien jauni apbalvojumi, tostarp arī Dzelzs krusta 2. šķira.
1943.gada aprīlī 16. policijas bataljonu ieskaitīja Latviešu leģionā un nosūtija uz pozīcijām Volhovas purvā. Tur Butkus kļuva par Dzelzs krusta 1. šķiras kavalieri. Septiņas reizes viņš devās pāri frontes līnijai visas reizes šie gājieni bija sekmīgi. 1943. gada beigās kādā kaujā Žani smagi ievainoja un viņš kontuzēts bezsamaņā starpfrontes līnijā nogulēja 34 stundas. Viņa cīņu biedri jau bija sākuši spriest par bēru ceramoniju, taču Butkus tomēr izdzivoja un pat atgriezās ierindā.
Ar savu drosmi viņš īpaši bija izcēlies 1944. gada 16 - 19 marta kaujās Veļikajas upes krastos. Te Butkus lika lietā arī savu labo šaušanas prasmi, mēroties spēkiem ar krievu snaiperiem. Neizpalika arī vairāki veiksmīgi un pārdroši izlūkgājieni. Pēc šim kaujām sekoja jau kārtējais ievainojums , bet pēc izārstēšanās Butkus atgriezās ierindā un ar savu rotu karoja jau Latvijas teritorijā 1944. gada augustā pie "Lejasbultām'' starp Lubānu un Cēsīm viņi vairāk nekā 20 stundas atvairīja ienaidnieka uzbrukumu. Kopā ar sešiem rotas karavīriem Butkus sedz atkāpšanos, nokļuva ielenkumā, izlauzās no tā, būdams ievainots kājā, plecā,galvā un vēderā. 21. augustā viņam piešķīra Bruņinieka pakāpes Dzelzs krustu. Par Butkusu viņa cīņu biedrs kapteinis Viliz Hāzners vēlāk rakstīja ''Viņam patika atrasties, kur kaut kas notiek. Neviens no frontes vīriem laikam nemācēja tā darboties tuvcīņās kā viņš''.
Pēc Otrā pasaules kara beigām Žanis Butkus nokļuva britu gūstā un kādu laiku atradās latviešu karagūstekņu nometnē Zēdelgēmā, Beļģijā. Pēc atbrīvošanas viņš pārcēlās uz ASV, kur arī nodzīvoja visu atlikušo mūžu, savu šīs zemes gaitu pabeidzot 1999. gada 15.majā Aļaskā.
, kaut mūsdienās tādu būtu vairāk! Starp citu vari uzrakstīt par vēl vienu varonīgu vīru uzvārdā Ādamsonu ar iesauku Marokas Baigais - vārdu diemžēl neaceros.+
