Īrija...+Fakti7

Īrija (īru: Éire) ir valsts Eiropas ziemeļrietumos. Mūsdienu Īrijas republika aizņem piecas sestdaļas no Īrijas salas. Salas ziemeļaustrumos atrodas Ziemeļīrija - Lielbritānijas daļa. Salas dalīšana notika 1921. gadā, kad nodibinājās mūsdienu Īrijas valsts. Rietumos tā robežojas ar Atlantijas okeānu, bet austrumos - ar Īrijas jūru un Sentdžordža šaurumu.

Gadsimtu gaitā īri pamazām zaudējuši savu valodu (mūsdienās oficiālo valsts valodu - īru valodu, brīvi pārvalda tikai apmēram 10% iedzīvotāju), tomēr saliedējās ap katoļu baznīcu, kas kļuva par īru nacionālās mentalitātes sastāvdaļu.

Labākas dzīves meklējumos tajā ierodas ārvalstu darbaspēks. Pēc Latvijas pievienošanās ES, uz darbu Īrijā pārcēlušies arī tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju.

Agrajos Viduslaikos būdama viena no Eiropas kultūras centriem, tālākos gadsimtos Īrija nonāca spēcīgākā kaimiņa - Anglijas aizvien ciešākā pakļautībā, līdz 1801. gadā tika tieši iekļauta kopējā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotajā karalistē.Atšķirībā no Skotijas, Īrijai Apvienotajā Karalistē nebija noteikts brīvas tirdzniecības statuss. Protestantu (vīgu) kontrolētā parlamenta apstākļos Īrijā tika diskriminēta katoļu baznīca. Katoļiem bija liegta iespēja turēt nekustamo īpašumu, ieņemt valsts amatus, pat izglītība. Kā rezultāts - īri mēģināja sacelties vai ik pa desmitgadei

Īrija 1707. gadā tika izslēgta no Apvienotās Karalistes sastāva. Tā saglabāja savu parlamentu, taču, saskaņā ar Poininga likumu (Poynings'Law, 1494.), Īrijas parlamentu turpināja kontrolēt Anglijas parlaments un Anglijas karaļa ministri. Īrijas iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt, taču Anglijas uzspiestās kontroles dēļ reformas kavējās un ekonomika stagnēja. Rezultātātā XVIII gs. laikā Īrijā bada laiki sekoja viens aiz otra. Pilsētās un provincēs plosījās laupītāju bandas, valsts grima arvien dziļākā postā, līdz Apvienotai Karalistei nekas cits neatlika, kā 1801. gadā likvidēt Īrijas autonomiju (parlamentu un pašpārvaldi). Īrija tika pilnībā iekļauta Lielbritānijas sastāvā. Tagad Īrijas pārstāvji (tāpat kā pārējo grāfistu pārstāvji) piedalījās Lielbritānijas parlamenta darbā kā deputāti. Īru deputātu grupu vada OíKonels.

No 1845. līdz 1849. gadam Īrijā plosījās Kartupeļu bads, kad no bada mira, pēc minimāliem aprēķiniem, 0,5 miljoni iedzīvotāju, bet apmēram 2 miljoni iedzīvotāji devās bēgļu gaitās. 1841. gadā Īrijā dzīvoja vairāk kā 6,5 miljoni iedzīvotāju (par 30% vairāk kā mūsdienās). Kaut arī dzimstības līmenis Īrijā bija augsts, līdz pat XX gadsimta vidum iedzīvotāju skaits turpināja samazināties lielās emigrācijas dēļ. 1869. gadā Īrijā šķira baznīcu no valsts. 1870. gadā mēģināja īstenot agrāro reformu, tak nekas prātīgs no tās neiznāca. 1872. gadā īru deputāti atkal izvirzīja Īrijas autonomijas ideju, kad to noraidīja, tie Parmela vadībā (izmantojot parlamenta kārtības ruļļa nepilnības, piemēram, ka nebija reglamentēts deputāta uzstāšanās ilgums) sāka traucēt parlamenta darbu. Pašā Īrijā aktīvi izvērsās teroristisku atbrīvošanās organizāciju darbība, kuras jau vietējā līmenī bija ietekmīgākas nekā valsts institūcijas. Klasisks piemērs, kad vienā apgabalā visi pārstāja pirkt rūpnieka Boikota preces, tā iedzenot to bankrotā. 1886. gadā Gladsons ierosināja piešķirt Īrijai autonomiju un parlamentu. To noraidīja. 1912. gadā Askrits atkal iesniedza šo likumprojektu. Pēc trešā piegājiena 1914. gadā to apstiprināja, bet 1. Pasaules kara dēļ neīstenoja pilnībā. Olstera, kurā dominēja kolonisti no Skotijas, pieprasīja atdalīšanos no Īrijas. Lieldienu sacelšanās 1916. gadā, beidzoties ar sakāvi, tomēr noveda pie Īrijas Neatkarības kara un Īrijas autonomijas izveidošanās - 1921. gadā Īrija noslēdza domīnijas līgumu ar Lielbritāniju (ziemeļu grāfistes ar Olsteru priekšgalā palika Lielbritānijas sastāvā). Sākās pilsoņu karš, tomēr vēlāk abas karojošās frakcijas spēja vienoties valsts attīstībai. 1937. gadā Īrija pasludināja neatkarību.