Intresanti apgalvojumi / jautājumi 2.1

KAPĒC MĒS RAUDAM, KAD MUMS IR SKUMJI? Uz šo jautājumu skaidru atbildi nevar dot pat zinātnieki. Taču ir zināms, ka eksistē divu veidu asaras. Mūsu organisms abos acu dobumos nepārtraukti ražo sāļu škidrumu, kas ar katru plakstiņu kustību jeb mirkšķināšanu tiek izdalīts uz acs radzenes. Šīs asaras pasargā acis no izžušanas un uztur tīras. Cilvēki raud, kad viņus nomāc skumjas vai moka sāpes? Daudzi apgalvo, ka pēc raudāšanas viņi jūtas atviegloti. Zinātnieki uzskata, ka šādos gadījumos asaras izskalo no organisma tādas vielas, kas tiek saražotas stresa laikā, piemēram, attiecīgās olbamtumvielas. Kad šīs ‘’skumīgās vielas’’ ir izvadītas, cilvēkam dzīve atka škiet jauka. Taču pastāv arī cits uzskats, proti, skumju asaras pa deguna un asaru kanālu ietek deguna dobumā un pēc tam atpakaļ rīklē. Tātad kaitīgās vielas no organisma nemaz netiek izvadītas. Iespējams, ka asaras izpilda sociāla signāla funkcijas – tas, kurš skumjās raud, cer uz apkārtējo mierinājumu.

KAPĒC MĒS NERUNĀJAM VIENĀ VALODĀ? Pašā vēstures sākumā visa cilvēce iespējams runāja vienā valodā. Taču laika gaitā šī pamatvaloda (vai valodu grupa) izmainījās. Iesākumā šajā pamatvalodā runāja nedaudzi cilvēki. Pamazām cilvēku skaits palielinājās, sāka trūkt pārtikas. Tapēc cilvēki apvienojās un devās jaunu apdzīvojamu rajonu meklējumos. Ierodoties jaunajās vietās un iedzīvojoties, viņi runāja savu senču valodā. Laikam ritot, mainījās izruna. Izmainijās dažu priekšmetu nosaukumi un vārdu skanējums. Vecie un nevajadzīgie vārdi jaunajā dzīves vietā tika izņemti no vārdu krājuma. Jaunie apstākļi prasīja jaunus vārdus to apzīmēšanai. Mainījās teikuma uzbūve. Bet kā bija, cilvēki pārcēlās uz kādu jau apdzīvotu vietu? Divas valodas saplūda, abas pārvērtās. Sākumā, kad atnācēju valoda nenozīmīgas izmaiņas, to sauc par ‘’dialektu’’. Ar laiku, parādoties izmaiņām vārdos, skaņās, gramatikā, varam runāt par jaunas valodas rašanos. Apmēram tādā veidā no latīņu valodas radās angļu, norvēģu, zviedru, dāņu valoda. Holandiešu valoda cēlusies no senvācu valodas. Pirmvaloda kopā ar valodām, kas no tās izveidojušās, veido valodu saimi.

NAGIEM MĒDZ BŪT DAŽĀDS AUGŠANAS ĀTRUMS. Tā ir taisnība. Nagi uz pirkstiem aug ar dažādu ātrumu. Paši steidzīgākie nagi ir uz zeltnešiem – nedēļā tie izaug par 1 milimetru. Pārējie – tikai 0,7 milimetrus. Nagu augšanas ātrumu ietekmē arī gadalaiks, piemēram, vasarā tie aug ātrāk nekā pavasarī.

KAPĒC DAŽAS SKAŅAS MŪS KAITINA? To, ka skaņas mums var būt bezgala tīkamas, apliecina mūzikas popularitāte. Tās skaņas mēdz saukt par ‘’dievišķām’’. Nekāpelējot pa tik augstām trepēm, varam minēt argumentu, ka pat nebūt ne dievišķu meldiju sacerēšana arvien vēršas plašumā., jo pieprasījums aug un aug. Bet kuras ir tās skaņas, kas mūs kaitina? Kapēc ir tā, ka no dažām skaņām mums uzmetas zosāda un mēs izjūtam dziļu nepatiku – piemēram, ja kāds ar daksiņu novelk pa porcelāna šķīvi? Nepatika pret spalgām un griezīgām skaņām mēdz būt gan fizioloģiskas, gan psiholoģiskas dabas. Skaņa būs fizioloģiski nepatīkama, ja tā atrodas uz dzirdamības sliekšņa. Kad kāds troksnis pēkšņi un spēcīgi iedarbojas uz mūsu dzirdes šūnām, kas reti tiek aktivizētas, tas attiecīgi noslogo arī smadzenes. Līdzīgi reaģē arī daudzi cilvēki, kad tos fotogrāfē ar zibspuldzes palīdzību. Psiholoģiski nepatika izskaidrojama ar to, ka mēs jau kopš dzimšanas esam īpaši jūtīgi pret skaņām, kas signalizē par cilvēka vajadzībām. Greizīgo skaņu, kas rodas, ar nazi novelkot pa porcelāna trauku, smadzenes var iztulkot kā kliedzienu pēc palīdzības – it sevišķi bērna brēcienu. Līdzīgi arī citas skaņas var mums atgādināt ciešanas. Piemēram daudzi uzskata, ka krīta čirkstoņa pret tāfeli ir līdzīga kaula lūšanas troksnim.

VAI CILVĒKS SLIMO RETĀK, JA VIŅAM IR DAUDZ DRAUGU? Sen zināms, ka cilvēka psihe un viņa organisma slimības ir cieši saistītas. Ameriķānu psihologi atzinuši, ka sociāli neaktivī cilvēki biežāk slimo ar iesnām un klepu. Turklāt svarīgs ir nevis draugu un paziņu skaits, bet gan to dažādība. Eksperimentā piedalījās 276 veseli vīrieši un sievietes vecumā no 18 līdz 55 gadiem. Viņiem vajadzēja uzskatīt visas atškirīgās cilvēku grupas, ar kurām tie kontaktējas, piemēram, radiniekus, darba kolēģus, kluba biedrus un skolas biedrus. Tad testa personas tika inficētas ar saaukstēšanās vīrusu. Pēc piecām dienām tika iegūts šāds rezultāts: tie vīrieši un sievietes, kuriem bija daudzveidīgas sociālās attiecības, bija inficējušies ievērojami mazākā skaitā. Pētnieki uzskata, ka ‘’labsajūtas faktors’’ izmaina hormonu sastāvu, jo vairākās sociālajās grupās gūtā atzinība uzlabo garastāvokli, ceļ pašapziņu un mazina bailes, tādējādi rosinot organisu cīnīties pret vīrusiem. Tātad tas, kuram ir draugu, jūtas un arī ir veselāks.

KAKLSAITE IR KAITĪGA. Taisnība. Mediķi konstatējuši, ka cieši apsieta kaklsaites paaugstinas spiedienu acs ābolā, ierosina glaukomas veidošanos un pasliktina redzi. Tāpēc ir ļoti svarīgi kaklsaites mezglu sasiet pareizi – tā, lai tas atrastos zemāk par apkaklīti un nedaudz atstatus no kakla. Ja kaklsaiti uzliek tikai reizi nedēļā, tad veselību neiespaido, bet diendienā nēsāta kaklsaite risku saslimt ar glaukomu palielina par 38%.

KĀ MĒS ATCERAMIES? Neviens nevar izskaidrot, kā smadzenes var atcerēties informāciju un kā mēs pēc tam to varam restaurēt. Taču mēs diezgan daudz zinam par dažādiem atmiņas veidiem un metodēm, kas palīdz atcerēties. Atmiņa –tā ir spēja paturēt prātā visu uzzināto un pieredzēto. Viss, kas ar cilvēku noticis, tiek ierakstīts savdabīgā ‘’celiņā’’. Šis ieraksts ilgi nenodzēšanas, ja tiek bieži lietots vai atkārtots. Ir vairāki atmiņas veidi. Pirmais – atcerēšanās. Piemēram, ja dažas dienas pēc ballītes jums kāds pajautās, kas tajā piedalījās jūs centīsities atcerēties šo cilvēku vārdus, un ārējo izskatu. Atcerēšanās atškiras no atpazīšanas – cita veida atmiņas. Ja jums pajautās, vai ballītē bijis Bils Džonss, jūs viņa vārdu varēsiet atsaukt atmiņā kā vārdu vienam no tiem, kuri tur bija. Vai, satiekot viņu uz ielas, jūs atpazīsiet viņu kā cilvēku, kurš kopā ar jums bijis ballītē. Atcerēties ir grūtāk nekā atpazīt. Ja skolotāja lūgs jums atcerēties, par to tika runāts klasē pagājušajā nedēļā, jums būs grūtāk atbildēt nekā tad, ja viņa nosauktu priekšmetu un pajautātu, vai to tika runāts vai nē. Ir redzes atmiņa. Tā, pāgājušajās vasaras brīvdienas jūs varat atcerēties kā acu priekšā stāvošu lauku ainavu. Tāpat var dzirdēt arī mūziku pēc mikrofona izslēgšanas. To sauc par dzirdes atmiņu. Cits atmiņas veids ir asociatīvā atmiņa. Kad kaut kas ar jums notiek, to parasti pavada vēl kāds iespaids. Notiek saistīšana jeb asociēšana, un, kad jūs atceraties vienu notikumu, prātā nāk arī otrs.