Tumšā naktī vienlaicīgi pie debess ar neapbruņotu aci var redzēt aptuveni 2400 zvaigznes, bet pavisam gandrīz 6000 zvaigzņu.
Zvaigznes atrodas ļoti dažādos attālumos no mums. Attālumi ir tik lieli, ka visas zvaigznes šķiet vienādi tālas. Attāluma izjūta cilvēkam pazūd jau tālāk par 1300 metriem, tādēļ brīžiem pie pamales esošs mākonis var likties tālāks par augstu virs galvas esošu zvaigzni vai Mēnesi.
Pavisam pie debess ir 88 zvaigznāji, Latvijā var redzēt 55. Taču zvaigznājā ietilpst ne tikai spožākās zvaigznes. Zvaigznājs ir debess sfēras apgabals ar noteiktām robežām, kurā ietilpst visas tajā esošās zvaigznes un citi objekti.
Zvaigznes, kas atrodas zemu pie horizonta, mirgo un laistās visās varavīksnes krāsās. Šis efekts nav saistīts ar zvaigžņu fizikālo dabu, bet gan ar neviendabīgajiem, kustībā esošajiem gaisa slāņiem, kas kropļojot zvaigžņu attēlus, liek tām gan drebēt, gan mirgot.
Vairāk nekā diviem simtiem spožāko zvaigžņu ir savi nosaukumi, pāris desmiti no tiem tiek bieži lietoti. Piemēram, Mazā Lāča spožāko zvaigzni sauc par Polārzvaigzni. Daudzām citām zvaigznēm ir tikai savi apzīmējumi (numerācija) pēc dažādiem katalogiem.
Visu gadu labi redzami pieci nenorietošie zvaigznāji: Lielais un Mazais Lācis, Pūķis, Kasiopeja un Cefejs. No tiem vislabāk pazīstams Lielais Lācis, ko latvieši biežāk sauc par Lielajiem Greizajiem Ratiem. Mazā Lāča zvaigznājā atrodas debess ziemeļpols. Pūķa un Cefeja zvaigznāju spožākās zvaigznes ir vājākas. Kasiopeja ir neliels zvaigznājs, kura spožākās zvaigznes veido figūru plata “W” burta izskatā. Tas atrodas pretim Lielajam Lācim, otrpus debess ziemeļpolam.
Sietiņā ar neapbruņotu aci var saskatīt septiņas (labos apstākļos pat vairāk) zvaigznes. Sietiņš ir zvaigžņu kopas latviskais nosaukums, bet vispārpieņemtais nosaukums ir Plejādes. Šī kopa satur vairāk par 3000 zvaigznēm, tomēr teleskopā ar aci izdosies ieraudzīt ne vairāk par 250.
Ja ir pietiekami tumšs, sirpjveidīgam Mēnesim var redzēt arī neapgaismoto pusi, t.s. pelnu gaismu. To veido no Zemes atstarotā Saules gaisma. Ja Mēness ir gandrīz tukšs, tad tā no Saules tumšo pusi apgaismo pilna Zeme.
Pie apvāršņa pilns Mēness izskatās lielāks nekā tad, kad paceļas augstāk. Taču tā ir tikai psiholoģiska ilūzija.
Cilvēki jau sen ievēroja, ka pilns Mēness vasarā atkārto pie debess aptuveni to ceļu, ko Saule veic ziemā.
Pie debess mērījumi veicami leņķiskās vienībās. Aptuvenai leņķisko attālumu noteikšanai ērti izmantot rokas mērus. Ja roku tur izstieptu, tad mazais pirkstiņš redzams 1° lielā leņķī, īkšķis - 2°, dūre - 10°. Sprīža “garums” ir 15°, bet no īkšķa līdz mazajam pirkstiņam leņķiskais attālums ir 20°.
Pēc Jūlija kalendāra katrs ceturtais gads ir garais, bet pēc Gregora kalendāra pilno gadsimtu gadi, kuru pirmo divi ciparu veidotais skaitlis nedalās ar 4, izņēmuma kārtā, uzskatāmi par īsajiem gadiem. Šādi gadi ir 1700, 1800, 1900, 2100. utt. Tā, kā 2000. gads palika garais gads, daudzi nemaz neievēroja, ka mēs dzīvojam pēc Gregora nevis Jūlija kalendāra.
Paisumus rada Mēness (un mazākā mērā Saules) gravitācijas iedarbība uz Zemes ūdens apvalku. 25 stundās noteiktā vietā novērojami divi paisumi un divi bēgumi. Vislielākais paisums iespējams jaunmēness un pilnmēness fāzē, jo tad Mēness un Saules iedarbība summējas. Atklātā okeānā paisuma augstums ir neliels, bet lēzenos krastos un šauros līčos tā augstums var sasniegt 10 līdz 16 m. Taču iekšējās jūrās, piemēram, Baltijas jūrā, paisuma augstums ir tikai daži centimetri. Paisumi notiek arī uz sauszemes un atmosfērā, taču nav tik jūtami.
Ik pēc 18 gadiem un 11,3 dienām aptumsumi atkārtojas. Atkārtošanās periodu sauc par sarosu. Sarosa laikā notiek 42 vai 43 Saules un apmēram tikpat Mēness aptumsumi. Tiesa gan tikai 28 Mēness aptumsumiem ir daļējā vai pilnā fāze, pārējie ir tikai pusēnas, tādēļ vietām parādās informācija, ka sarosa perioda kopējo aptumsumu skaits ir 70 vai 71. Mēness aptumsums vienlaikus redzams visā Zemes nakts puslodē, turpretī Saules aptumsums - tikai noteiktā Zemes apgabalā, tāpēc Mēness aptumsumi redzami biežāk.
Zvaigznes ir spīdoši gāzveida ķermeņi, kas izstaro enerģiju to kodolos notiekošo kodolsintēzes reakciju rezultātā.
Saskaņā ar novērojumu datiem un teorētiskajiem priekšstatiem, zvaigznes veidojas, saspiežoties relatīvi blīviem un aukstiem molekulārā ūdeņraža mākoņiem, kas sastopami Galaktikas spirālzaros. Mūsdienās zvaigžņu veidošanās ātrums ir aptuveni 3MS gadā.
Zvaigznes salīdzina pēc to spožuma un temperatūras. Astronomijā jau vairāk nekā 2000 gadus pastāv empīriskā skala, kurā zvaigžņu spožumu izsaka zvaigžņlielumos. Ir starpība starp šķietamo zvaigžņlielumu – cik spoža zvaigzne izskatās no Zemes, kad mēs skatāmies uz to no liela attāluma, un tās absolūto zvaigžņlielumu, kas ir tās reālā spožuma mērs. Zvaigznes atrodas no mums tik tālu, ka tās var uzskatīt par punktveida gaismas avotiem, tāpēc fizikālais lielums, kurš vislabāk raksturo zvaigznes redzamo spožumu, ir apgaismojums, ko tā dod uz Zemes virsmas, detektora vai acs tīklenes.
