Interesanti fakti par dzīvniekiem7

Vai viens suņa gads līdzinās septiņiem cilvēka gadiem? Mūžsenā paruna, ka viens suņa gads līdzinās septiņiem cilvēka gadiem, radusies no vienkāršas cilvēka vidējā mūža ilguma un suņa dzīves garuma matemātiskas dalīšanas. Tā ir taisnība, ka suņi noveco daudz ātrāk nekā cilvēki, jo suņiem ir labāka vielmaiņa. Varētu teikt - jo lielāks zīdītājs, jo lēnāka vielmaiņa un garāka dzīve. Tomēr ir pierādīts, ka aptuvenais suņa vecuma aprēķins attiecībā septiņi pret viens nav precīzs. Piemēram, nav neparasti, ka suns nodzīvo līdz piecpadsmit gadu vecumam, bet pavisam nedaudz cilvēku nodzīvo līdz simt pieciem gadiem. Tiek uzskatīts, ka septiņu gadu likumu nevajadzētu lietot proporcionāli - tas var būt piemērots vidējiem suņa mūža gadiem, tomēr suņa dzīves sākuma un beigu attīstības stadijas nevar pielīdzināt cilvēka gadiem. Suns viena gada vecumā kļūst pilnībā pieaudzis un seksuāli nobriedis, bet to pašu nevar teikt par cilvēku septiņos gados. Precīzāka metode suņa patiesā vecuma aprēķināšanai ir pielīdzināt cilvēka divdesmit vienu gadu suņa pirmajam gadam (tad gan suns, gan cilvēks ir kļuvuši pieauguši) un tad pieskaitīt sunim četrus cilvēka gadus par katru papildus nodzīvoto gadu. Arī suņa lielums un šķirne ir faktors, kas ietekmē viņa novecošanas ātrumu. Lielāki suņi noveco ātrāk, tāpēc iepriekš minēto likumu nevar attiecināt uz visām šķirnēm. Patiesībā, jo vecāks suns, jo precīzāka ir attiecība septiņi pret viens. Liels desmit gadus vecs suns tiek pielīdzināts apmēram septiņdesmit astoņus gadus vecam cilvēkam, bet mazs desmit gadus vecs suns būtu pielīdzināms piecdesmit sešus gadus vecam cilvēkam.

Vai kaķi un suņi redz krāsas? Vienmēr pastāvējis uzskats, ka gan kaķi, gan suņi neredz krāsas. Pēdējo simt gadu laikā ir veikti plaši pētījumi. Zinātnieki vēlējās noskaidrot, vai abi dzīvnieki atšķir ēdiena krāsas. Atklājās, ka viņi nespēj atšķirt ne tās krāsas, kas saistās ar ēdienu, ne tās, kas ar to neasociējas. Līdz ar to zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka patiesībā kaķi un suņi krāsas neatšķir. Evolucionisti šos atklājumus atbalstīja, sakot, ka suņiem un kaķiem, kas parasti medī naktī, krāsu atšķiršana nav svarīgs izdzīvošanas instinkts un, lai kompensētu nespēju redzēt krāsas, viņi attīsta smalku ožu un dzirdi. Taču jaunākie pētījumi to noliedz. Atkal, izmantojot eksperimentus ar ēdienu un krāsu, tika atklāts, ka suņi var viegli atšķirt divas krāsu spektra pretkrāsas (piemēram, sarkano no zilās), tāpat viņi spēj atšķirt zaļos toņus no zilajiem, lai gan nevar atšķirt dažādus sarkanā krāsu spektra toņus. Zinātnieki secinājuši, ka suņiem, pretēji agrāk valdošajiem uzskatiem, nav krāsu akluma, bet viņi cieš no deiteranopijas - pavājinātas jutības pret zaļo krāsu. Acs tīklenes fotoreceptoros, gaismjūtīgajās šūnās, ir trīs pigmentvielas, kas atbilst trim pamatkrāsām: zilajai, zaļajai un sarkanajai. Suņi atšķir zilo un sarkano krāsu. Tika atklāts, ka arī kaķiem acs tīklenes fotoreceptoros ir tās pigmentvielas, kas atšķir zilo un sarkano krāsu. Smadzeņu skenēšana atklājusi, ka kaķu acis reaģē uz dažādiem redzamās gaismas viļņu garumiem (krāsām). Citi pētījumi pierāda, ka kaķi var iemācīties atšķirt krāsas, tikai tas aizņem daudz laika.

Ar ko truši atšķiras no zaķiem? Truši un zaķi bieži vien tiek jaukti, taču viņi ir pilnīgi atšķirīgi dzīvnieki ar skaidri saskatāmām atšķirīgām pazīmēm. Truši ir zaķu dzimtas dzīvnieki. Atšķirības ir manāmas jau piedzimstot. Zaķēni piedzimst ar apmatojumu, pārvietojas lecot un redz apkārtni, bet truši piedzimst pliki, akli un bezpalīdzīgi. Šā iemesla pēc par trušu mazuļiem rūpējas viņu mamma, bet zaķēni tiek atstāti vieni un viņiem pašiem par sevi jāparūpējas. Zaķi ir daudz lielāki par trušiem, ar lielākām ausīm un spēcīgākām pakaļkājām, tāpēc var ātrāk skriet, ir izturīgāki un bieži vien spēj aizbēgt no plēsēja. Iestājoties ziemai, zaķa kažoks kļūst gaišāks, bet trusim visu cauru gadu tā krāsa nemainās. Pretēji truša ausīm, zaķa ausu gali ir melni, un nedaudz atšķiras arī abu dzīvnieku galvaskauss. Truši dzīvo kolonijās pazemes alās, kur trušu tēviņi cīnās par ietekmi. Savukārt, zaķi ir vientuļnieki, kas savā starpā plēšas reti un satiekas tikai pārošanās laikā, turklāt viņi neveido alas, bet dzīvo augu valsts vidū uz zemes. Arī dzīvnieku uzturs ir atšķirīgs - turši ēd svaigu zāli un dārzeņus, bet zaķi lieto cietāku pārtiku, piemēram, koku mizas un zariņus. Tātad - lai gan truši un zaķi izskatās līdzīgi un lec līdzīgi, viņi patiešām ir pilnīgi atšķirīgi dzīvnieki.

Kāpēc kaķumētra pievilina kaķus? Par kaķumētru sauc piparmētrai līdzīgu panātru dzimtas ēterisko eļļu augu. Tās nosaukums radies tāpēc, ka bieži vien, saožot tās smaržu, mājas kaķi sāk dīvaini uzvesties. Dažādus kaķus tā ietekmē atšķirīgi, bet visbiežāk kaķis nonāk eiforijā. Viņš murrā un siekalojas, bieži ošņājot, laizot vai ēdot augu. Iespējams, kaķis apvelsies un berzēsies gar to. Tas parasti ilgst dažas minūtes. Kad kaķis ir nomierinājies, viņš aiziet, bet pēc pāris stundām atkal atgriežas. Ir zināms, ka šis augs pievilina kaķi, tiklīdz viņš saož tā smaržu, lai gan kaķēni un veci kaķi bieži vien ir pilnīgi vienaldzīgi. Tāpat uzskata, ka kaķumētra pievilina arī lielos kaķu sugas pārstāvjus, piemēram, lauvas, leopardus un tīģerus. Nav īsti zināms, kāpēc tikai un vienīgi kaķi reaģē šādā neparastā veidā. Tomēr ir zināms, ka kaķumētra satur ķīmisku savienojumu - nepetalaktonu, kas nelielā daudzumā atrodams auga lapās. Uzskata, ka šī viela stimulē kaķa ožu un paātrina sirdsdarbību. Runā, ka kaķumētra uz kaķi iedarbojas tāpat kā narkotiskās vielas, tāpēc tā var izraisīt halucinācijas. Citi uzskata, ka nepetalaktons ir afordīzijs, kas kaķus stimulē seksuāli. Patiesībā nepetalaktona ķīmiskais sastāvs ir līdzīgs kaķenes urīnam. Tas arī ir iemesls, kāpēc dažas kaķumētras šķirnes smaržo pēc kaķa urīna un kāpēc kastrētos runčus parasti kaķumētra nesaista. Pētījumi arī rosina domāt - lai gan reakciju uz kaķumētru kaķi pārmanto, tā tomēr ir nekaitīga.

Kāpēc mēs nekad neredzam baložu mazuļus? Visās pasaules pilsētās uz ielām un skvēros lielos baros ir redzami tūkstošiem baložu, bet tie visi ir pieauguši. Kur tad ir baložu mazuļi? Bieži vien var redzēt daudzu citu dzīvnieku bērnus, bet tikai ne baložu mazuļus. Protams, baložu mazuļi eksistē, tikai viņi nav redzami, jo tiek paslēpti ligzdās, kuras baloži vij augstās vietās - uz jumta dzegām un jumtiem. Gan mātīte, gan tēviņš perē mazuļus, kuri izšķiļas tikai pēc astoņpadsmit dienām. Baložu mazuļiem nepieciešamas ļoti lielas rūpes, un viņus baro gan mātīte, gan tēviņš. Mazuļu vecākiem nav vajadzības pamest ligzdu, jo viņi savus mazuļus baro ar dziedera sekrētu, ko sauc par "baložu pienu", tas satur daudz proteīna, kas nodrošina putnu mazuļu ātru augšanu. Kad mazuļi dzīvo ligzdā un par viņiem ir jāgādā, pieaugušie baloži ļoti sargā savu teritoriju un līdz brīdim, kad mazuļi var gādāt par sevi, no savām ligzdām atvaira visus svešiniekus. Kad mazuļi ir pieauguši, viņi ligzdas pamet un kopā ar citiem putniem klaiņo pa ielām. Šajā vecumā viņi pēc auguma līdzinās pieaugušajiem baložiem, lai gan seksuālo briedumu sasniedz tikai piecu vai sešu mēnešu vecumā. Tātad patiesībā uz ielām jaunie baloži ir redzami, taču mēs viņus nepamanām, jo, sasniedzot vecumu, kad jaunie baloži pamet ligzdas, viņus ir grūti atšķirt no pieaugušajiem.

Kāpēc papagaiļi ir vienīgie putni, kas runā? Putnu saucieni un dziesmas ir iedzimti, un tie nav saistīti ar mācīšanos. Spēja iemācīties skaņas, tās atdarinot, piemīt tikai trim putnu sugām: dziedātājputniem, piemēram, strazdiem un lirasputniem; kolibri un papagaiļiem. No šīm trim sugām papagaiļi ir vislabākie atdarinātāji. Nav precīzi zināms, kāpēc papagaiļi spēj atdarināt, bet citi putni ne. Lielākā daļa speciālistu domā, ka tas ir saistīts ar papagaiļu intelektu un sociālo struktūru. Papagaiļus uzskata par sevišķi gudriem putniem. Viņiem piemīt pašapziņa (piemēram, viņi sevi pazīst spogulī), kas ir raksturīga gudru dzīvnieku iezīme. Tā kā papagaiļiem ir daudz labāk attīstīta smadzeņu darbība, nekā, piemēram, baložiem un vistām, viņi spēj atdarināt dzirdētas skaņas. Kaut arī nebrīvē papagaiļi atdarina cilvēku balsis, zinātnieki uzskata, ka viņi prasmi atdarināt ir attīstījuši izdzīvošanas nolūkos. Papagaiļi veido ciešas monogāmas attiecības, un savstarpējā atdarināšana sekmē sociālo saikni partneru vidū, viecinot vēl efektīvāku komunicēšanu un lielāku iespējamību, ka viņi radīs pēcnācējus. Lielās grupās atdarināšana palīdz identificēt grupas locekļus un veicina saliedētību. Tā kā citiem putniem nav tik attīstītas sociālās struktūras, tiem nav nepieciešamības attīstīt atdarināšanas iemaņas. Papagaiļu tēviņi ir labāki atdarinātāji nekā mātītes, iespējams, tēviņš, kurš spēj atdarināt vairāk skaņu, ir pieredzes bagātāks un tāpēc piemērotāks partneris. Gluži tāpat mātītes uzmanību, visticamāk, pievērsīs tēviņš, kurš spēj atdarināt dažādas skaņas un tās regulāri mainīt. Šī pati skaņu mijas veiklība arī atvaira ienaidniekus un sāncenšus. Papagaiļiem nav balss saišu, un patiesībā viņi nespēj runāt vai arī saprast vārdu nozīmi. Viņi nevis iemācās kontrolēt balsenes muskuļus un mainītu gaisa plūsmas daudzumu, bet vienkārši atkārto dzirdētās skaņas un balsis.

Kāpēc ir aukstasiņu un siltasiņu dzīvnieki? Siltasiņu (homeotermiskais) dzīvnieks neatkarīgi no apkārtējās vides temperatūras ķermeņa temperatūru uztur gandrīz nemainīgu, turpretim aukstasiņu (poikilotermiskais) dzīvnieka ķermeņa temperatūra svārstās atkarībā no apkārtējās vides. Siltasiņu dzīvnieki (zināmi arī kā enodtermi), piemēram, lielākā daļa zīdītāju un putnu, savu ķermeņa temperatūru uztur, regulējot metabolisko procesu intensitāti organismā. Augstās metabolisko procesu intensitātes un to regulēšanas iespēju dēļ viņi izdala vairāk siltuma nekā aukstasiņu dzīvnieki jeb ektotermi. Sava kažoka un spalvas dēļ siltasiņu dzīvnieki ir labāk pasargāti no apkārtējās vides iedarbības. Kad siltumizolācija ir nepietiekama, viņi trīc, tādejādi paātrinot metabolismu un radot siltumu. Temperatūrai nokrītoties pārāk zemu, daži no šiem dzīvniekiem migrē uz siltajām zemēm. Kad apkārtējās vides temperatūra ir pārāk augsta, endotermiem ir vairāki efektīvi paņēmieni sevis atvēsināšanai, piemēram, svīšana vai elsošana. Šādos apstākļos viņi labprāt patveras ēnā vai atvēsinās ūdenī. Lai saglabātu savu ķermeņa temperatūru, siltasiņu dzīvniekiem jāuzņem liels daudzums barības. Tikai neliela daļa patērētās pārtikas pārvēršas ķermeņa masā, jo vairums tiek izmantots siltuma uzturēšanai. Taču, lai uzturētu nemainīgu temperatūru, visas homeotermisko dzīvnieku organisma funkcijas darbojas nepārtraukti. Savukārt aukstasiņu dzīvnieki, piemēram, rāpuļi un zivis, ķermeņa temperatūru paši neregulē un siltumu iegūst no ārējiem avotiem, piemēram, saules, un, lai paaugstinātu metabolismu, tajā gozējas vai arī pārvietojas uz siltākām ūdens tilpnēm (kā to dara zivis). Daži ektotermiskie dzīvnieki arī migrē uz siltākām vietām. Karstā laikā poikilotermisko dzīvnieku asinis sakarst un viņi kļūst aktīvāki, bet, temperatūrai krītoties, viņu aktivitāte pazeminās, jo muskuļi ir atkarīgi no ķīmiskām reakcijām, kas aukstā laikā notiek mazāk. Tomēr, ja temperatūra ir pārāk augsta, viņi meklē ēnainu patvērumu vai arī atver muti, lai atvēsinātos. Aukstasiņu dzīvniekiem nav nepieciešams patērēt lielu barības daudzumu, un lielākā daļa no tā, ko tie apēd, pārvēršas ķermeņa masā, tas nozīmē arī to, ka viņi ir spējīgāki izdzīvot grūtos laikos, kad barības nav pietiekami.

Kāpēc dažiem dzīvniekiem tumsā spīd acis? Kaķiem, vilkiem un dažiem citiem dzīvniekiem acs ābola iekšpusē ir spīdoša virsma, t.s. spogulis, kas ļoti labi atspoguļo uz to krītošo gaismu. Šiem dzīvniekiem pati acs gaismu neizstaro, bet koncentrē gaismu pat no zvaigznēm, Mēness un tālām ugunīm un atspoguļo to. Acs spogulis tā dod iespēju nakts dzīvniekiem izmantot pat visvājāko gaismu.