›

Indiāņu nāves ceļš 17

382 0

Papriekšu ieslodzīti baisās gūstekņu nometnēs, kur viņi slimoja un mira ar plaušu karsoni, indiāņi jau ceļā devās nomocīti un izvārguši...

Tas nav stāsts par mežoņiem, tas ir stāsts par tā sauktajām piecām civilizētajām ciltīm- čeroki, čikaso,čokto un krīkiem un seminoliem. Ciltīm,kuras jau dzīvoja eiropeiskās mājās, apstrādāja zemi un bija labās attiecībās ar kaimiņiem. Prezidents Džordžs Vašingtons un Henrijs Nokss ielika lielu darbu un līdzekļus, lai civilizētu indiāņus- un viņi ne tikai attīstījās ekonomiski, bet arī apguva Eiropas-Amerikas kultūru. Vašingtons uzskatīja,ka indiāņiem ir vienlīdzīgas tiesības ar baltajiem, un nedaudz primitīva sabiedriskā iekārta nerada lielas problēmas.

Valdības aģenti dzīvoja starp indiāņiem un mācīja viņus saimniekot. Tika atvērtas skolas, indiāņi pieņēma kristietību un kļuva par tādiem pašiem amerikāņu fermeriem.kā viņu kaimiņi. Bija pat daudzas tādas saimniecības, kuras varēja atļauties iepirkt melnos vergus, kas deva iespējas paplašināties.

Bet, tā kā prezidenti pie varas neatrodas mūžīgi, Vašingtonu nomainīja Endrū Džeksons,kurš nāca pie varas ar no dienvidiem ieceļojošu balto fermeru atbalstu, kuri kāroja sagrābt indiāņu zemes. Un 1830 gadā tapa kaunpilnais dokuments- "Likums par indiāņu parvietošanu", saskaņā ar kuru Piecu cilšu indiāņi tika varmācīgi pārvietoti uz speciāli viņiem izveidotajām "indiāņu teritorijām" (tagad Oklahomas štata dievniddaļa) Ļoti daudzi indiāņi gāja bojā pārcelšanās laikā. Šī pārvietosana iegāja vēsturē ar nosaukumu "Asaru ceļš". Pirmā tika pārvietota čokto cilts- 1831. gadā, pēc tam-1938- čeroki. Ceļā indiāņi cieta no pajumtes trūkuma, slimībām un bada. Indiāņi tika pārvietoti ziemas laikā. Pārtikas norma bija sauja vārītas kukurūzas, viens rācenis un divas krūzītes karsta ūdens dienā. No čeroki cilts gāja bojā 4-15 tūkstoši cilvēku.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

1838. gada maijā tika ierakstīta vismelnākā lappuse Amerikas vēsturē. Četri tūkstoši kareivju un trīs tūkstoši brīvprātīgo ģenerāļa Vinfīlda Skota vadībā iebruka indiāņu zemēs, arestēja un dzina uz savākšanas punktiem indiāņus. Vīriešus savāca tieši no kukurūzas laukiem un sievietes izgrūda no mājām. Bērnus atņēma vecākiem un savāca atsevišķos aplokos, kur viņi gulēja neapsegušies uz kailas zemes. Vecīšus un slimniekus dzina ar durkļiem. Tās bija pirmās koncentrācijas nometnes pasaulē- šausmas iedvesošā Andersonvilas karagūstekņu nometne Amerikas pilsoņkara laikā un Reinas pļavu nometnes pēc II Pasaules kara bija vienkārši loģisks tā turpinājums.

Viens no notikumu aculieciniekiem stāsta:

".Manu acu priekšā viņus oktobra rītā zem ledaina lietus kā aitu baru iedzina 645 furgonos un veda uz rietumiem. Es nekad nevarēšu aizmirst tā rīta bēdas un šausmas. Vadonis Džons Ross nolasīja lūgšanu un ļaudis stāvot atvadījās no savām mājām, zinot, ka tās nekad vairs neredzēs

Daudzi no nelaimīgajiem bija izdzīti no mājas bez segām, silta apģērba un apaviem kājās. 17. novembrī mēs nokļuvām vētrā ar krusu un slapju sniegu un līdz pat ceļojuma beigām 1939. gada 26. martā indiāņu eksistences apstākļi bija vienkārši drausmīgi. Viņiem nācās gulēt furgonos jeb tieši uz zemes bez ugunskuriem, kur sasildīties. Ceļš trimdā kļuva viņiem par nāves ceļu.

Reklāma

Es atceroska tikai vienā... Autors: Raziels Indiāņu nāves ceļš

Es atceros,ka tikai vienā pašā naktī noplaušu karsoņa mira 22 cilvēki. Starp viņiem bija arī indiāņu vadoņa Džona Rossa sieva, īsta skaistule. Šī augstsirdīgā sieviete atdeva savu vienīgo segu slimam bērnam un palika zem lietus ledainā vējā bez jebkādas aizsardzības. .Pēc neilga laika viņa mira no plaušu karsoņa.

Es veicu garo ceļojumu kopā ar... Autors: Raziels Indiāņu nāves ceļš

Es veicu garo ceļojumu kopā ar čeroki un izdarīju visu, ko var izdarīt vienkāršs kareivis, lai viņiem palīdzētu. Stāvot postenī es nereti paliku vienā kreklā cerībā, ka mans apmetnis varbūt glābs kādu dzīvību. Es stāvēju arī tad, kad nomira Rosa kundze.

Nodevis posteni pusnaktī, es negāju gulēt, bet paliku pie vadoņa furgona, lai no rīta palīdzētu viņu (un ne tikai viņu) apglabāt. Ķermeni apraka seklā kapā un karavāna devās tālāk..."

Reklāma

Tagad ir Asaru ceļa memoriālie parki, muzeji, notiek piemiņas gājieni un piemiņas motobraucieni pa Asaru ceļu. Nevar tikai vienu- bijušo padarīt par nebijušu...