›

Igaunijas SS Leģionāri.6

55 1

Jau uzreiz pēc Vācijas uzbrukuma sākuma Padomju Savienībai 1941. gada vasarā Igaunijas teritorijā aktivizējās nacionālo partizānu darbība. Igauņu nacionālie partizāni bija tik aktīvi un spēcīgi savā niknumā pret padomju okupācijas varu, ka, piemēram, 10. jūlijā atbrīvoja no sarkanajiem okupantiem Tartu pilsētas dienviddaļu un veselas divas nedēļas aizstāvēja to pret Sarkanās armijas uzbrukumiem līdz pat vācu armijas ienākšanai.

Arī igauņu tauta ļoti smagi cieta no pirmā padomju okupācijas gada. Šajā laikā Igaunijā tika arestēti gandrīz 8000 cilvēku, no kuriem 1950 tika nogalināti. Savukārt 1941. gada 14. jūnija deportācijās uz Sibīriju tika izsūtīti ap 10 000 cilvēku, vairums no viņiem bija sievietes un bērni. Tādēļ arī nav jābrīnās, ka Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai ļoti daudzi igauņi uzņēma ar lielu prieku un sagaidīja vāciešus kā atbrīvotājus.

Līdzīgi, kā Latvijā, igauņu pirmskara politiķi nemeklēja sadarbības atļauju ar vāciešiem, bet mēģināja atjaunot Igaunijas neatkarību. Pēdējais pirmskara valdības vadītājs Jiri Uluotss 1941. gada 29. jūlijā iesniedza memorandu vācu 18. armijas pavēlniekam ģenerālpulkvedim Georgam fon Kihleram, kurā tika prasīta Igaunijas neatkarības atzīšana un igauņu armijas organizēšana. Vācieši šo memorandu noraidīja un pēc tam, kad vācu armija bija ieņēmusi visu Igauniju, tad Igaunijai tāpat kā Latvijai bija pieļaujamas vienīgi skaita ziņā ierobežotas bruņotas formācijas un pašpārvalde, kura atradās stingrā vācu kontrolē.

Arī tālākais militārais scenārijs Igaunijā veidojās tāds pats kā Latvijā. Tūkstošiem 1941. gada vasaras kara dalībnieku brīvprātīgi stājās vācu bruņotajos spēkos, lai cīnītos pret ienīsto padomju režīmu. 1942. gada februārī vācu armijas sastāvā Austrumu frontē cīnījās 20 867 igauņu karavīru.

Igauņu leģiona izveidošana.

1942. gadā, kad vācu armijas zaudējumi Austrumu frontē pieauga, nacistu okupācijas režīms daudz pozitīvāk sāka vērtēt igauņu piemērotību militārajam dienestam. Līdz ar to jau 1942. gada pavasarī tika apspriesta ideja par Igauņu SS leģiona izveidošanu.

1942. gada augusta sākumā uz to tika saņemts arī Hitlera apstiprinājums un 28. augustā Igaunijas ģenerālkomisārs Karls Zīgmunds Licmans paziņoja par Hitlera atļauju dibināt Igauņu leģionu. Par leģiona komandieri tika iecelts SS oberšturmbanfīrers (apakšpulkvedis) Francis Ausbergers. Ar SS galvenās operatīvās vadības pavēli, kura tika izdota 1942. gada 29. septembrī, Igauņu leģionu tika paredzēts sākt formēt no 1942. gada 1. oktobra treniņu nometnē Debicā, kura atradās Polijā, netālu no Krakovas.

1942. gada beigās leģiona sastāvā tika izveidots – štābs un štāba rota, 3 bataljoni, kā arī mīnmetēju un prettanku rotas. Drīz vien leģions tika nozīmēts kā 1. igauņu brīvprātīgais SS grenadieru pulks. 1943. gada sākumā leģiona sastāvā bija 1280 cilvēku.

Bataljons ldquoNarvardquo1943... Autors: Heroīns14 Igaunijas SS Leģionāri.

Bataljons “Narva”.

1943. gada 23. martā leģiona 1. bataljons tika reorganizēts par motorizēto bataljonu “Narva”, kurš tika atdalīts no Igauņu leģiona un pievienots 5. Waffen SS tanku divīzijai “Wiking''). 1943. gada 4. aprīlī bataljons “Narva” tika nosūtīts uz Ukrainu. Ap to laiku bataljona sastāvā bija 973 cilvēku, no kuriem 776 bija igauņi.

Bataljons “Narva” sevi ļoti labi parādīja 1943. gada 18. jūlijā, kaujās par augstieni “186.9” (netālu no Izjumas), kad tas ar divīzijas “Wiking” artilērijas pulka atbalstu iznīcināja aptuveni 100 padomju tankus. Arī tālākajās kaujās igauņu leģionāri cīnījās ļoti drosmīgi. Viņi no jauna sevi godam pierādīja 18. augustā, kaujās par augstienēm “228” un “209” pie Kļenovas, kur, sadarbojoties ar tanku “Tīģeru” rotu no 3. Waffen SS tanku divīzijas „Totenkopf” (Miroņgalva), tie iznīcināja 84 padomju tankus.

Bataljons ldquoNarvardquo... Autors: Heroīns14 Igaunijas SS Leģionāri.

Bataljons “Narva” Ukrainā, 1943. gads.

Turpinot izcīnīt sīvas kaujas 5. SS divīzijas “Wiking” rindās, bataljons „Narva” kopā ar to nokļuva Čerkasu ielenkumā Ukrainā 1944. gada ziemā, kur Sarkanajai armijai izdevās ielenkt lielus vācu spēkus – piecas kājnieku divīzijas, Beļģijas valoņu SS triecienbrigādi „Valonia”, kā arī SS divīziju „Wiking”. Ielenktajiem spēkiem, ieskaitot bataljonu „Narva”, izdevās izlauzties no aplenkuma, samaksājot par to ar milzīgu upuru skaitu. Arī igauņu zaudējumi bija ļoti nopietni. 1944. gada aprīlī SS divīzijai “Wiking” pienāca pavēle par bataljona „Narva” atsaukšanu no tās sastāva un pievienošanu igauņu ieroču SS daļām.

Igauņu 20. ieroču SS divīzijas izveidošana.

1943. gada 5. maijā sākās Igauņu leģiona pārveidošana par 3. igauņu SS brigādi. Septembra beigās igauņu brigādi apmeklēja SS reihsfīrers Heinrihs Himlers. Himlers bija apmierināts ar vienību un pēc pārbaudes beigām viņš paziņoja, ka igauņu brigāde tiks nosūtīta uz fronti. Līdz ar to 1943. gada 24. oktobrī igauņu 3. SS brigāde tika nosūtīta uz Neveles apvidu, armiju grupas „Ziemeļi” sektorā.

1943. gada 31. decembrī igauņu 3. brigādes sastāvā bija 5099 karavīru. 1944. gada 23. janvārī brigāde tika papildināta ar 2000 cilvēku, kuri nāca no treniņu nometnes Debicā, tādā veidā brigāde tika palielināta līdz 7000 cilvēku. 1944. gada 24. janvārī brigāde tika pārdēvēta par 20. igauņu ieroču SS grenadieru divīziju.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Igauņu leģionāri Narvas frontē... Autors: Heroīns14 Igaunijas SS Leģionāri.

Igauņu leģionāri Narvas frontē, 1944. gada februāris.

1944. gada vasarā armiju grupai „Ziemeļi” virspavēlniecībai kļuva skaidrs, ka vairs nepietiek spēku, lai noturētu fronti pie Narvas, līdz ar to jūlijā sākās gatavošanās frontes atvilkšanai uz Sinimē līniju. Tomēr vēl pirms šis plāns tika īstenots Sarkanā armija, sakopodama milzīgus spēkus, 24. jūlijā pie Narvas sāka ģenerāluzbrukumu.

Sarkanās armijas ofensīva lika vācu virspavēlniecībai steidzīgāk atkāpties, līdz ar to arī 20. divīzija atkāpās no Narvas uz Sinimē kalniem, lai tur aizsprostotu padomju spēkiem ceļu uz Tallinu.

26. jūlijā Sarkanā armija iesoļoja vāciešu pamestajā Narvā. Vācu spēki tai laikā jau bija atkāpušies uz Sinimē kalnos izbūvēto Tannenbergas aizsardzības līniju. Padomju vienības pie Tannenbergas līnijas nonāca tai pašā dienā. Sinimē kalnu pozīciju aizstāvjiem uzbrukumu 2. un 8. padomju armija. Sinimē kaujās 40 000 vācieši, igauņi un norvēģu, flāmu, valoņu brīvprātīgie piedzīvoja, kā to apraksta kara vēsturnieki – elli. Nepārtraukta apšaude no varenās padomju artilērijas un no gaisa, nepārtrauktas tuvcīņas, uzbrucēju triecieni un aizstāvju prettriecieni. Marts Lārs raksta, ka „Kaujas par Sinimē tiek uzskatītas par asiņainākajām Igaunijas vēsturē.”

Igauņu leģionāri kaujās pie Sinimē.

Neskatoties uz milzīgo pārspēku Sarkanajai armijai neizdevās izlauzties cauri Sinimē aizsarglīnijai un 10. augustā padomju virspavēlniecība deva pavēli uzbrukumu izbeigt. Avoti norāda, ka kritušo un ievainoto skaits bija milzīgs. Tiek rēķināts, ka padomju puse šajās kaujās zaudēja no 150 000 līdz 170 000 karavīriem un 150 tankus. Arī vācu puses zaudējumi nebija mazi – aptuveni 10 000 cilvēku. Taču diemžēl no aizstāvēšanās kaujās gūtajiem panākumiem Igaunijai nebija jūtama labuma. Jo vācu Austrumu fronte 1944. gada vasarā bruka no visām pusēm.

Pēc tam, kad Sarkanā armija 1944. gada septembrī ieņēma Tallinu, dzīvi palikušie 20. divīzijas karavīri atkāpās pāri Latvijas un Igaunijas robežai, lai dotos uz Rīgu. Pēc robežas Otrā Pasaules kara igauņu nacionālais varonis, Bruņinieka krusta kavalieris majors Alfonss Rebane noturēja pēdējo igauņu karaspēka parādi. Leģionāri nodziedāja Igaunijas valsts himnu – „Mans prieks un mana laimība tu esi, Tēvija” un atstāja dzimteni. No Rīgas igauņu karavīrus pa jūru evakuēja uz Vāciju.

Igauņu leģiona pēdējās cīņas.

Vācijā 20. igauņu divīzija tika papildināta līdz 1945. gada janvāra beigām ar Vācijā apmācībās esošajiem igauņu karavīriem. Taču Sarkanās armijas uzbrukums pie Oderas piespieda 20. divīziju doties uz fronti Opelnas rajonā. Šajā rajonā 20. divīzija tika aplenkta 1945. gada martā. Igauņu leģionāri izcīnīja sīvas, asiņainas kaujas, lai varētu izlauzties no aplenkuma loka un tas viņiem beigu beigās arī izdevās. Tālāk igauņu leģionāri ar kaujām tikai atkāpsies un 1945. gada aprīlī atlikušie 20. divīzijas karavīri nonāca Čehoslovākijas teritorijā.

Ļoti traģisks liktenis piemeklēja 20. divīzijas karavīrus, kas 1945. gada maija sākumā atradās ziemeļos no Prāgas. Vēl pirms Sarkanās armijas daļu ienākšanas šajā vietā, negribēdami vairs ciest bezjēdzīgus zaudējumus, igauņu leģionāri piedalījās sarunās ar čehu partizāniem. Viņi panāca vienošanos – ja 20. divīzija bez pretošanās kapitulēs un noliks ieročus, čehi garantē viņiem brīvu ceļu uz rietumiem, lai tur padotos gūstā rietumu sabiedrotajiem. Taču pēc ieroču nolikšanas čehi, pārkāpjot vienošanos, sāka slepkavot neapbruņotos igauņus un aptuveni 1000 leģionāri tika nogalināti.

Kara pēdējās dienās 4400 leģionāru nonāca rietumu sabiedroto gūstā, savukārt Sarkanā armija gūstā saņēma 6000 igauņu karavīru. Kopumā no 70 000 igauņiem, kas karoja vācu pusē, apmēram 20 000 bija brīvprātīgie, bet 50 000 mobilizētie. Vairāk nekā 20 000 igauņu Otrajā Pasaules karā atdeva savu dzīvību cīņā pret boļševismu un par Igaunijas brīvību un neatkarību.