Ap 1830. gadu Amerikā sākās dzelzceļa revolūcija un, dzelzceļa tīklam izplešoties, neizbēgami pienāca mirklis, kad dzelzceļa sliedēm nācās šķērsot upes. Un tā mēs nonākam pie mūsu stāsta varoņiem -iespaidīgajiem koka tiltiem.
Iespaidīgi koka tilti lokomotīvēm no 1800. gada!10
321
0
Koks tajos laikos bija visvieglāk pieejamais un lētākais materiāls, kuru bieži vien varēja iegūt, burtiski atbrīvojot ceļu dzelzceļa līnijai. Tāpēc nav arī nekāds brīnums, ka tas bija populārākais materiāls tiltu būvniecībai.
Un it sevišķi, kad pa rokai bija pasaulē lielāko mamutkoku stumbri, bija iespējams izveidot patiesi iespaidīgus un masīvus tiltus. Attēlā redzams tilts pāri kādai kraujai, kurš balstās uz šāda masīva koka stumbra. Pavērojiet attēlā redzamā cilvēka un koka stumbra attiecību.
Reklāma
Taču viss nebija tik skaisti un vienkārši, proti, šādu tiltu dzīves cikls bija ļoti īss - tikai ap 20 gadiem. Un pie tam sava dzīves cikla beigās šie tilti kļuva īpaši bīstami. Tāpat lokomotīves, braucot par šiem tiltiem, varēja tos aizdedzināt, it īpaši sausā laikā, kad koki vējā bija izkaltuši. Tāpat lielākos kokus bija grūti pārvietot un tie krītot mēdza saplīst gabalos.
Bet, neskatoties ne uz ko, šādi tilti bija neiedomājami lētāki, nekā, ja tos būtu nepieciešams būvēt no metāla. It sevišķi reģionos, kuri bija ārkārtīgi nomaļi, kā piemēram Kanādā. Kur izmaksas būtu parāk lielas, lai nogādātu materiālus paliekošam un ilglaicīgam tiltam.
Par populārāko tiltu būvēšanas veidu kļuva “Pile Trestle”, kuras galvenā konstrukcija balstījās uz balstiem, kas vertikāli bija iedzīti zemē ar papildus balstiem, kas vieglā leņķī bija vērsti uz sāniem, piešķirot konstrukcijai stabilitāti.
Reklāma
Lielākie tilti varēja sasniegt pat 60 metru augstumu un vairāku kilometru garumu, ļaujot pārvarēt purvājus un slīkšņas. Taču, lai arī šie tilti bija iespaidīgi un nozīmīgi palīgi nomaļu teritoriju apgūšanā, neviens no tiem līdz mūsdienām nav saglabājies.
Tev patiks šie raksti
