Vai zināji, ka "vidējais divdesmito gadu latvietis" bija rasistisks, slimīgi patriotisks cilvēks, kas nežēlīgi izturējās pret dzīvniekiem, un ka tas bija ne tikai pieņemams, bet šāda attieksme tika mācīta arī skolēniem grāmatās, ko bija atzinusi Izglītības ministrija? Ja tev tas neliekas ticami vai arī vienkārši esi ieinteresēts, lasi tālāk.
P.S. Vietās, kas no grāmatām citētas, saglabāta oriģinālā rakstība un gramatika.
Šeit redzamas piecas vecās mācību grāmatas, kas izdotas laikā no 1920. līdz 1926. gadam, kā arī divas Padomju laiku grāmatas(1949 un 1973), par kurām stāstīšu atsevišķi. 1920tie gadi bija Latvijas demokrātiskās attīstības posms; vēl nebija sācies Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms(jeb Ulmaņlaiki), kultūras dzīve nebija attīstīta, toties nozīmīgs bija latviešu patriotisms un sajūta, ka visu var paveikt pašu spēkiem. Radās nepieciešamība arī izveidot pašiem savu izglītības sistēmu, kas būtu pieejama visiem, izdot jaunas, mūsdienīgākas mācību grāmatas.
Pirmo-visvecāko-grāmatu sarakstījis J. Rācenis, tās nosaukums-`Dabas stāsti pamatskolai`, izdota 1920. gadā kooperatīva `Kultūras Balss` apgādībā. Jau priekšvārdā autors izsaka kādu diezgan mūsdienīgu domu, proti, ka `galvenais nebūt nav faktisko zinašanu daudzums, bet gan mācibas metode`. Tālāk lasāms, ka skolā bērni ejot galvenokārt ziemā, tādēļ jebkādus praktiskos darbus viņiem vēlams būtu uzdot vasaras brīvlaikā. Grāmata sarakstīta brīvā, neformālā stilā, iekļautas dažas mīklas, daudz praktisko darbu, piemēram, salīdzināt gundegas un tabakas ziedus. Daži uzdevumi, kas parādās grāmatā, tiek skolu programmās iekļauti vēl mūsdienās-kaut vai pupas stādīšana un novērojumu pierakstīšana.
Nepieciešamie mācību līdzekļi:`Kaka gindenis, vaj atseviškas gindena dalas; govs vaj aitas galvas kausi un kāju kauli ar nageem; atseviski govs, suna, cūkas, vaj citu dzīvneeku žoklu kauli ar zobeem; mugurkaula skreemeli, stilba un citi kauli; dzīvneeka acs, sirds, kā ari plaušu, kunga un zarnu gabali, vaj ari atteecigi spirta preparati un modeli; plēsigu un augu ēdeju dzīvneeku zobu kolekcijas; smalku zobu rokas zāgis, kalti, māls, vaj plastelins.` Dzīvnieki iedalīti pēc tā, cik `derīgi` tie ir cilvēkam, bieži atkārtojas jautājums:`Kāds labums atlec cilvekam no...?`, kaut gan tas saprotams, jo grāmata sarakstīta galvenokārt lauku, ne pilsētas skolēniem. Visā grāmatā izpaužas samērīga nežēlība pret dzīvniekiem, taču kopumā tā ir viegli saprotama, mācību viela ir izklāstīta pamatskolēniem uztveramā veidā, varbūt pat pārāk vienkāršoti.
Kāds, kuram acis daudz skaidrākas par manējām, varbūt arī saskatīs, kas te rakstīts 
Ja nu tomēr ne-tas ir mācību grāmatas pēdējais vāks, uz kura publicēta informācija par `Kultūras Balss` apgādībā iznākušajām grāmatām. Dažas no tām:
1)`Mozus vaj Darvins?` -Skolas jautajums apskatits pēc Dr. Dodela
2)`Via dolorosa`(Sāpju ceļš)-Plūdona dzejas
3)`Nākotnes domas`-Literatisku, sabeedrisku un zinatnisku rakstu krājums
...
14)`Atauga`, I. rakstu krājums jaunibai
...
20)`Satiriskais kalendars` u.c.
Mana mīļākā grāmata no visām septiņām, jo te vissubjektīvāk izpausta attieksme pret mācāmo vielu, tāpēc var uzzināt, kā pasauli uztvēris 20to gadu latvietis. A. Aipranka `Ģeogrāfija pamatskolam`, izdota 1921. gadā, iekļautas 4 nodaļas: I. Vistuvaka apkārtne, daba un sabeedriba. II. Mūsu dzimtenes māciba. III. Mūsu kaimiņu valstis. IV. Eevads vispārigā ģeografijā. Grāmatā manāma vēlme līdzināties Rietumeiropas valstīm, arī mērvienības ir atšķirīgas-collas, pēdas, asis, verstes un jūdzes; depespuses tika atzīmētas ar N(Ziemeļi), S(Dienvidi), W(Rietumi), O(Austrumi(Orient)).
Klases un skolas nama plāns. Klase iekārtota līdzīgi kā mūsdienās, tikai stūrī stāv krāsns. Skolas nams sadalīts divās daļās-dzīvojamajā un skolas daļā. Dzīvojamā daļa sastāv no guļamistabas, dzīvojamās istabas, ķēķa; skolas daļā ir 2 guļamistabas-viena 14 meitenēm, otra-tikpat daudz zēniem. Skolas daļā atrodas arī klase, kambaris, ēdamistaba un priekšnams. Skolas ēkai ir divi stāvi, apkārt tai-dārzs, rotaļu vieta, aka, kūts, dīķis, pagrabs utt.
[Bildē eiropietis, krievs, ķīnietis, katers]. Nākamajā nodaļā smalki aprakstīta Baltijas un Latvijas vēsture, sevišķi uzsvērts Latvijas un pārējo Baltijas valstu pārākums citu pasaules tautu vidū. Laikā, kad grāmata sarakstīta, Latvijā dzīvojuši 76% latviešu un tikai 6% krievu, 55% no visiem Latvijas iedzīvotājiem bijuši luterāņi vai baptisti, 22%-katoļi, bet 16%-pareizticīgie. Analfabētistu skaits tiem laikiem salīdzinoši mazs-10%-, turklāt, kā uzsvērts grāmatā, Kurzemē un Vidzemē latvieši un vācieši visi esot bijuši `grāmatprateji`, savukārt par latgaliešiem grāmatā teikts, ka tiem `nebij ari savas plašakas inteliģences, kas to būtu spējusi vadit un sneegt tai plašaku dzives skaitu`. Par Latvijas ebrejiem(žīdiem) grāmatā rakstīts, ka, `tā ka ar produktivu jeb radošu darbu tee nodarboties nemēdz, bet veenigi uzpirkt, tirgotees un augļot, tad, protams, viņu ļaunais eespaids uz pārejeem eedzīvotajeem jo stipri veen izjūtams`, tomēr atzīts, ka `ir žīdeem ari daudz inteliģences, bet kaut ko radošu kulturai viņi nedod`. Tie čigāni, kas Latvijā tolaik dzīvoja, `ir maz un tee paši nevar arveen vēl peerast pee godiga, ražiga darba`. Nodaļā `Mūsu kaimiņu valstis` sīki aprakstīta Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Somijas un Krievijas ģeogrāfija un iedzīvotāji, turklāt pēdējās raksturojumā lietoti tādi epiteti kā `leelā gara tumsa`, `eedzīvotāju apspeestais izglītibas stāvoklis` u.c.
[Bildē indiāniete no Brazīlijas, bušmenis, austrālietis un papuass] Tomēr vēl interesantāka ir grāmatas pēdējā nodaļa-`Zemes veids`. Kaut gan autors škiet patiesi izbrīnīts par to, ka `zeme pateešam apaļa`, viņš tomēr bez mazākajām šaubām atzīst savas rases pārākumu `garā un būvē`, jebkādas atšķirības tiek uzskatītas par `savadibām`. Planētas cilvēki(`radibas kroņi`) grāmatā iedalīti 3 rasēs jeb `rāsās`-baltajā, dzeltenajā un melnajā. Baltās rases pārstāvji, it sevišķi eiropieši(skatīt iepriekšējo bildi), attēloti kā cilvēki ar `patīkameem sejas panteem`, visaugstākajām gara spējām un attīstību; baltās rases tautas, kas tomēr nepieder pie eiropiešiem, gan parādītas sliktākā gaismā, izņemot indiešus-varbūt tāpēc, ka `latveešu valoda stāv daudz tuvak sanskrita valodai, nekā visas citas Eiropas tagadejās valodas`. Neskatoties uz to, eiropieši attēloti gandrīz kā dievi:`Pee eiropeešeem peeder visizglītotakās un spēcigakās tautas visā pasaulē. Viņu kulturas leelais eespaids izplatas uz visas pasaules tautam. Šee leelee panākumi sasneegti caur viņu augstām gara spējam un ari Eiropas izdevigo ģeografisko stāvokli. Ari pašas šīs izglītibas raksturs to ļoti paveicina. Ta ir neveen vispusiga un pilniga, bet ari ar augsteem idealeem, kas sneedz jaunu dzīves sparu, tikumisku spēku un cēlu sajūsmu`. Dzeltenā rase, kas `gara spēju ziņā stāv baltajai ļoti tuvu` un kuru `gara spējas atzīstamas`, tomēr `stāv atkaribā no baltās rāsas`. Savukārt melnā rase grāmatā nomelnota-`ģīmja panti teem nesmuki`, `prāta spējas un citas gara īpašibas šīs rāsas cilvekeem ir maz attīstitas`, `garigo spēju un līdz ar to attīstibas ziņā melnā rāsa nevar mērotees ar pārejām`, turklāt `pēdejeem vajadzēs vēl ļoti ilga laika, līdz kļūs par civilizetu tautu`.
Austrāliešu, bušmeņu, papuasu un hotentotu apraksts:
`Viņu veenigās rūpes ir eegūt sev baribu, pee kam par rītdeenu ne domā, nedz gādā. Uzturas neleelos baros un ved klaidoņu dzīvi medidami. Bet kad medijumu pietrūkst, tad pāteek no stādu saknem, tārpeem un kāpureem. Visreebigakā viņu paraša ir cilveka gaļas ēsana. Karo pastāvigi un vaj veenigi tapēc, lai eegūtu galvas, ar kurām mēdz visadi rotatees.`
Nodaļas beigās nedaudz pastāstīts par verdzību un rasismu; autors atbalsta verdzību, jo `kristigo eespaids` `vērgeem` nākot tikai par labu, taču viedoklis par rasismu krasi atšķiras no tā, kas tika pausts iepriekš, tas tiek nopelts, piemēram, šādā teikumā: `radās ass rāsu naids, kas par nožēlošanu pastāv ari vēl tagad.`
Līgotņu Jēkaba grāmatas `Mazā latviešu literaturas vēsture` trešais izdevums iznācis 1923. gadā, tajā ir četras nodaļas:
I. Latviešu rakstniecības aizvēsture;
II. Veci laiki;
III. Jauni laiki;
IV. Visjaunākie laiki.
Jau pirmās nodaļas sākumā izceltas latviešu atšķirības kaimiņu tautu vidū, kas `veidojušas tautas raksturu, viņas iekšējo būtību`, kā arī `lielāku iespaidu atstājušas uz visu latviešu gara dzīvi un tautas dzeju`, proti, `latvieši atšķiras piem., no igauņiem, ar jautrāku, dzīvāku, bezrūpīgāku gara raksturu; krieviem ar lielāku, gan sākumā lēnāku, bet vēlāk ilgāku un sīkstāku izturību un enerģiju, no vāciešiem ar lielāku vaļsirdību un jūsmību. Vistuvāk rakstura ziņā latvieši stāv leišiem, sevišķi jūsmas un izturības ziņā, tikai latvieši individuelāki un cietāki.` Tālāk plašāks apraksts par pašiem latviešiem: `zemes mērenā daba izveidojusi latvieti mierīgu, saturīgu, apdomīgu, bet sīkstu un neatlaidīgu, atsevišķi uzņēmīgu, kūtru kopībā, novērotāju un apspriedēju[..]Pie latviešu tautas dvēseles īpašībām vēl pieder jūtu un fantazijas pārsvars pār prātu. Latviešu tautas skaidrā dvēsele tic labam un ļaunam, tic gaismas uzvarai pār tumsu.` Vai, tavuprāt, šāds apraksts atbilst vidējam latvietim?
Savukārt tālāk grāmatā atrodams viedoklis par kādu tēmu, kas lielākajai daļai spoku, šķiet būs aktuāla, proti, par mātes valodu: `Svešu valodu zināšana nekad nevar atlīdzināt to, ko cilvēkam dod viņa mātas valodas pamatīga un dziļa prašana. Lai cilvēks kā prastu svešas valodas, ja viņš neprot pamatīgi savas mātes valodu, viņa dvēsele arvien paliks nabaga, un izteicot savas domas, jūtas un spriedumus, tāds cilvēks nekad nepratīs tos pilnīgi un pareizi izteikt savā mātes valodā[..]. Runāt pareizu, daiļu un kuplu savas mātes valodu ir katra pilsoņa pirmais pienākums un labākā liecība par kādas nacijas kulturas līmeni.`
Nākamajās nodaļās
