http://www.spoki.lv/vesture/II-pasaules-kara-ass-Erihs-Hartmans/296378">II pasaules kara ass, Ērihs Hartmans. Intervija. 1.daļa.
http://www.spoki.lv/vesture/II-pasaules-kara-ass-Erihs-Hartmans/296425/1/2">II pasaules kara ass, Ērihs Hartmans. Intervija. 2.daļa.
Q: Kā tu nokļuvi padomju ieslodzījumā?
A: 1945.gada 8.maija 8:00 es pacēlos no sava Čehoslovākijas lidlauka, lai dotos uz Brno. Mēs ar pārinieku pamanījām astoņus Yak’us, kas lidoja zemāk. Vienu no tiem es notriecu un tā bija mana pēdējā uzvara. Es izlēmu viņiem vairs neuzbrukt, jo netālu redzēju 12 Mustangus, kas atradās augstāk nekā es. Mēs ar pārinieku uzņēmām ātrumu un samazinājām augstumu, kur pēc-bombardēšanas dūmi mūs paslēpa. Izlidojām cauri dūmiem un atkal pamanījām, kā savā starpā plūcas divi sabiedrotie. Neticami!
Mēs nosēdāmies laukā un mums paziņoja, ka karš ir beidzies. Man jāatzīst, ka kara laikā es nekad nepārkāpu pavēles, taču tad ģenerālis Zaidemans (Seidemann) pavēlēja man un Grafam lidot un padoties uz britu sektoru, lai izvairītos no krievu gūsta. Tas nozīmēja, ka man jāpamet sava vienība, savi vīri, kas nokļūšot pie krieviem. Es būtu slikts līderis, ja tā darītu. Par manu un Rūdela galvu Staļins bija izsludinājis lielu atlīdzību, un visi to zināja.
Mēs ar savu vienību virzījāmies cauri Čehoslovākijai, kad uzdūrāmies bruņotai amerikāņu vienībai. Padevāmies. Amerikāņi mūs visus nodeva padomiešiem. Atceros, Grafs man vēl teica, ka mūs kā „Dimantu” saņēmējus komunisti sodīšot ar nāvi. Man par viņa teikto toreiz nebija šaubu. Grafs arī ieminējās par sievietēm, bērniem un zemes personālu, kuriem nebija neviena, kas viņiem palīdzētu, un ka viņi ir pamesti sarkanās armijas žēlastībai. Mēs visi zinājām, ko tas nozīmē...
Vēl pirms nonākšanas gūstā mēs iznīcinājām visas lidmašīnas, munīciju, visu; es iesēdos savā iznīcinātājā un izšāvu visu ielādēto munīciju mežā, kur bija nomesta degviela, pēc tam izlecu no kabīnes. Mēs sagandējām 25 iznīcinātājus, kas bija ideālā stāvoklī. Būtu jauki, ja tie tagad atrastos muzejos.
Q: Kā tev klājās, kad tu padevies?
A: Grafs, Grasers (Grasser) un es padevāmies 90.kājinieku divīzijai. Mūs ievietoja kaut kādā nometnē, kurai apkārt bija dzeloņdrātis. Apstākļi bija šausmīgi. Daudzi vīri nolēma bēgt, un dažus nogalināja sargi. Astoņas dienas mēs bijām bez ēdiena un tad mums pateica, ka tiekam pārcelti. Visus, pat sievietes un bērnus, aizveda uz atklātu lauku. Netālu apstājās smagās mašīnas un tur mūs gaidīja padomju karavīri. No bara tika nodalītas sievietes un meitenes. Tad notika pats drausmīgākais, par ko, zini, es tev nespēju stāstīt. Mēs to redzējām, amerikāņi to redzēja, un mēs neko nespējām darīt. Vīri, kas pirms tam cīnījās kā lauvas, tagad raudāja kā mazuļi, redzēdami kā viņiem pavisam nepazīstamas sievietes atkal un atkal izvaro krievu karavīri. Dažām no meitenēm izdevās aizskriet līdz smagajai mašīnai un amerikāņi viņas iecēla iekšā, bet krievi, no kuriem lielākā daļa bija piedzērušies, pavērsa šaujamos pret amerikāņiem un izšāva dažas reizes. Tad smago mašīnu šoferi ātri aizbrauca. Dažas sievietes pēc vairākkārtējām izvarošanām tika nošautas. Citām tik ļoti nepaveicās. Atceros 12-gadīgu meiteni un viņas māti. Māti pēc izvarošanas nošāva, bet meitene vēlāk nomira no aktos gūtajiem savainojumiem. Atbrauca vēl citi krievi, un viss sākās no jauna. Tas murgs turpinājās visu vakaru un nakti. Nakts laikā daudzas ģimenes darīja sev galu, vīri nogalināja savas sievas un meitas. Tad paši sevi... Stāstot šīs lietas, es vēl arvien redzētajam nespēju noticēt. Zinu, ka tu nekad tam neticēsi, bet tā ir taisnība... Drīz ieradās krievu ģenerālis un pavēlēja pārtraukt visu šo ārprātu. Viņš bija ļoti nopietns, jo daži no krieviem neklausīja un turpināja izvarošanu, un tad viņus uz līdzenas vietas pakāra pašu biedri.
Q: Kāds bija tas laiks, kad tu atradies krievu ieslodzījumā?
A: Nu, es it kā biju ļoti populārs vai arī jāsaka nepopulārs, kā skatās. Un padomieši bija ieinteresēti, lai es būtu kā piemērs. Mani nekad nesita vai nespīdzināja, taču turēja badā un piedraudēja gan, vairāku gadu garumā. Izprašņāšanas bija pašas briesmīgākās. Zinu, ka esi intervējis vairākus vāciešus, kas izgāja cauri tam pašam. Stāsti ir visai līdzīgi, tāpēc neiedziļināšos detaļās. Pirmais, ko krievi darīja, pārbaudīja mūsu fiziskās dotības, lai redzētu, cik piemēroti esam smagam darbam. Tad viņi mūs sasēdināja vilcienos, ar kuriem tikām no Vīnes nosūtīti uz Karpatiem Rumānijā. Tur mūs ieslodzīja cietumā, kam apkārt vijās dzeloņstieples, to apsargāja rumāņu komunisti. Te pavadījām nedēļu. Pēc tam tikām atkal sasēdināti vilcienos tik cieši, ka ne visi varēja apsēsties, tāpēc ik pa laikam mēs mainījāmies. Beidzot ieradāmies Kirovā un izkāpām tādā kā purvā. Kādu laiku tās bija mūsu mājas. No 1500 kara ieslodzītajiem pirmo ziemu pārdzīvoja tikai 200. To es uzzināju no kāda cita ieslodzītā, kurš izdzīvoja. Ieslodzītie netika baroti, tikai nodarbināti līdz nāvei. Mani nosūtīja uz Grjazovecu, kur jau atradās Assi Hāns (Assi Hahn). Viņš bija kara gūsteknis kopš 1943.gada.
Q: Kurā nometnē tu kā kara gūsteknis atradies?
A: Es biju vairākās – Šahtās, Novočerkaskā, kur mani turēja vieninieka kamerā, un Diterkā. Uzsāku bada streiku, lai tādā veidā protestētu pret pastāvošo verdzību, darba apstākļiem un faktu, ka padomieši nodarbināja vīrus līdz nāvei tīri tāpēc, lai iespītētu. Ironiskā kārtā mani ievietoja nometnē, kas atradās Kutejņikovo, kur kara laikā dienēja mans eskadrons.
Q: Kurā no nometnēm bija dumpis?
A: Tas notika Šahtās. Viss sākās ar to, ka es un citi atteicāmies strādāt, jo, nodarbinādami mūs, krievi pārkāpa Ženēvas konvenciju. Tiku ievietots atpakaļ vientuļņiecē. Šī nometne bija katorga, raktuves, un daudzi vīrieši no strādāšanas bija ļoti noguruši. Liekas, ka mana prombūšana bija katalizators visai jezgai. Pēc pāris dienām ieslodzītie uzbruka sargiem, iedzina stūrī nometnes komandantu un atbrīvoja mani. Tas bija diezgan aizraujoši. Vēlāk tiku nosūtīts uz citām nometnēm. Diterkā bija ap 4000 vīru.
Q: Pastāsti par šo nometni. Kāds bija tās izvietojums?
A: Diterka bija „labs piemērs”. Augsts žogs, nāves zona, celiņi sargiem un suņiem, vēl viens žogs, sargtorņi ar vairākiem sargiem un ložmetējiem. Garas kazarmu rindas. Kazarmām nebija nekādu siltinājumu, tāpēc ziemas bija ļoti aukstas, tici man. Katrā kazarmā atradās 200-400 ieslodzīto, atkarībā no tās izmēra. Bija arī rindās saceltas koka kojas, pa 3-4 kojām rindā. Nometne bija sadalīta maksimālos un minimālos drošības sektoros. Super-apsargātajās zonās turēja Trešā Reiha eliti un īpašus padomju politieslodzītos. Mūsu sektorā arī bija šāda zona, kas atradās sektoram pa vidu, norobežota ar dzeloņstieplēm. Tur starp pārējiem turēja Hitlera SS adjutantu Otto Gunši (Otto Gunsche) un grāfu fon der Šūlenburgu (von der Schulenburg). Te es paliku līdz 1954.gadam, kad tiku nosūtīts atpakaļ uz Novočerkasku, kas bija mana pēdējā nometne.
Q: Vai padomieši tev piedāvāja kļūt par „viņējo”, kā tas notika ar daudziem citiem?
A: Jā, viņi man piedāvāja doties mājās, ja kļūšot par viņu aģentu jeb „pārbēdzēju”. Par to nevarēja būt ne runas, un krieviem tas nepatika. Gribēdami pārmācīt, viņi mani nosūtīja pildīt virtuves darbus, un cerēja, ka es varbūt pārdomāšu. Domāju, ka viņi cerēja, ka „pārvērsdami” mani un man līdzīgos, viņu darbs atvieglotos. Jāatzīst, ka izdevās „pārvērst ” Grafu, dikti žēl, taču viņš nepieņēma komunismu. Viņš uz situāciju lūkojās pragmatiski un 1950.gadā tika palaists mājās. Taču man paveicās mazāk. Tie, kas pretojās, tika sodīti daudz ilgāk. Komunisti gribēja, lai kļūstu par informētāju, man pat iedeva sarakstu ar virsnieku vārdiem, par kuriem gribēja iegūt informāciju, piesolīdami agru atbrīvošanu. Piedāvājumu noraidīju, tāpēc pāris reižu tiku ievietots vientuļniecē uz ilgu laiku.
Q: Kā tev izdevās saglabāt veselo saprātu, kas daudziem nebija pa spēkam?
A: Es domāju par savu Uši. Viņa bija mans dzinulis, un doma, ka mani gaida ģimene. Krievi draudēja nogalināt Uši un manu dēlu, vai ar varu viņus atvest uz Krieviju, stāstīja man šausmu lietas, ko izdarīšot. To visu viņi darīja, lai mani salauztu.
Q: Vai tev bija iespējas rakstīt vēstules vai kā savādāk sazināties ar Vāciju?
A: Mums bija ļauts ierakstīt 25 vārdus, dažreiz pat mazāk, pastkartītē. Un tas notika reti. Es izmantoju iespēju, kad mājās tika palaists kāds no ieslodzītajiem, viņi nodeva mājiniekiem vajadzīgo informāciju. 10 gadu un 6 mēnešu laikā no Uši es saņēmu 50 vēstules, taču viņa nosūtīja 400. Vēstules saņemšana bija lielākais uzmundrinājums kādu vien var iedomāties.
Q: Jūs ar Grafu Krievijā pašķīrāties. Kāpēc?
A: Mēs pirms tam norunājām nekad neatdot krieviem savus „Dimantus”. Mani oriģināli atradās pie Uši, ikdienas eksemplāru paņēma amerikānis. Man bija vēl viens ikdienas eksemplārs, taču es to izmetu, jo labāk tā, nekā atdot krieviem. Grafs savus „Dimantus” atdeva. Tie atradās uz NKVD virsnieka galda, kad tiku iesaukts, un viņš gribēja arī manus, bet nedabūja. NKVD arī prasīja detalizētu informāciju par Me-262, viņiem bija pāris eksemplāri, un gribēja, lai kāds tos novērtē. Es nepalīdzēju.
Q: Ar ko atšķīrās vācu gūstekņi no pārējiem ārvalstu ieslodzītajiem? Kā jums izdevās izdzīvot, kad tik daudz aizgāja bojā?
A: Jāteic, ka tā bija mūsu disciplīna. Mēs vienmēr ievērojām savu militāro attieksmi un stāju, stingro sistēmu un savstarpējo cieņu. Starp mums pastāvēja pakāpju struktūra un tika izveidotas savas vadības komitejas. Par spīti faktam, ka mums nebija nekādu pazīmju, kas apliecinātu pakāpi, katrs no mums apzinājās savu vietu izveidotajā sistēmā. Tas bija mūsu spēks, kā arī ticība Dievam. Es domāju par savu ticību un Uši, un tas man deva spēku. Daudziem no vīriem klājās ļoti grūti, kad viņi saņēma ziņas par kādu mirušu tuvinieku vai laulības šķiršanu.
Kamēr biju ieslodzīts, nomira mans dēls Peters. Par to es uzzināju daudz vēlāk, kaut kur gadu pēc viņa nāves. Tāpat arī par savu tēvu. Es uzzināju daudz ko, kad kopā ar Hansu Bauru (Hans Baur), Ferdinandu Šorneru (Ferdinand Schoerner), Hajo Hermanu (Hajo Herrmann), Johanesu Vīzi u.c., tiku repatriēts 1955.gadā. Assi Hānu un Valteru Volframu (Walter Wolfram) atbrīvoja ātrāk nekā pārējos no mums. Atceros, ka Valters pirms sagūstīšanas bija smagi savainots. Valteram izdevās slepus iznest personīgu vēstuli priekš Uši, lai viņa zinātu, ka vēl arvien esmu dzīvs.
Q: Jūs taču saņēmāt Sarkanā krusta paciņas, vai ne?
A: Jā, dažreiz, bet tās bieži bija sadurstītas un aizkavējās tik ilgi, ka pārtika bija nederīga. Tās paciņas, kas atnāca labā stāvoklī, mums ļoti palīdzēja, it īpaši, ja izdevās patirgoties ar vietējiem iedzīvotājiem. Mums izdevās sadraudzēties ar daudziem vietējiem zemniekiem, kam nebija nekāda naida pret mums, ne arī mums pret viņiem.
Q: Cik misijas kara laikā tu izlidoji?
A: Kaut kur ap 1456, ja nemaldos, taču neesmu pārliecināts par precīzu skaitli.
Q: Kāda bija tava mīļākā uzbrukuma metode?
A: Pietuvojoties pretiniekam no saules puses; „suņu cīņas” (dog-fighting) bija laika izšķiešana. „Sit-un-mūc” metode ar pārsteiguma elementu man arī labi noderēja [paskaidroju: sit-un-mūc metode nozīmē to, ka tu pietuvojies ienaidniekam, kamēr viņš neredz vai arī nespēj tikt tev līdzi, tad tu šauj un aizmūc, izmantojot lielo ātrumu. Tādā veidā ienaidnieks ir guvis savainojumus un tu esi palicis sveiks un vesels]. Šīs metodes, cik zinu, izmantoja gandrīz visi augsta ranga piloti. Līdz ko kāds krievs tika notriekts, īpaši līderis, viņi kļuva neorganizēti un par viegliem mērķiem. Tā, protams, nebija vienmēr. Kara otrā pusē notikumi risinājās savādāk, krieviem bija speciālas vienības, piemēram, „Sarkanais karogs”, kurās dienēja tikai ļoti prasmīgi un disciplinēti lidotāji. Tie mūsu dzīvi padarīja grūtāku.
Q: Tu ne reizi neguvi savainojumus, vai ne?
A: Jā. Man ļoti veicās, atšķirībā no Ralla un Krupinska, un it īpaši Štainhofa, kurš gandrīz sadega dzīvs. Nu, vienreiz tomēr mani gandrīz nošāva tas vācu sargkareivis, par kuru stāstīju. Man tas bija par tuvu.
Q: Vai tevi kādreiz notrieca?
A: Nē, ne reizi, neviena pati lidmašīna. Taču biju spiests nosēsties 14 reizes dēļ dažādām tehniskām ķibelēm vai saduroties ar notriektā pretinieka lidmašīnas atlūzām. Es nekad nevienam pilotam nekļuvu par uzvaru.
Q: Cik zinu, tu biji pats jaunākais „Dimantu” saņēmējs – 22 gadu vecumā. Vai šāda izcilība kādreiz ir radījusi problēmas?
A: Domāju, ka kapteiņa pienākumi un „Dimanti” tādā vecumā nāca reizē ar lielu atbildības bagāžu. Uzskatu, ka biju spējīgs tikt ar visu galā pateicoties savu biedru stiprajām pusēm un mūsu draudzībai. Es teiktu, ka biju ambiciozs un dedzīgs. Nepazīstu nevienu iznīcinātājpilotu, kurš tāds nebūtu. Kļūt par varoni ne vienmēr ir viegli, jo visu laiku ir jādzīvo ar domu, ka citi no tevis gaida panākumus. Es būtu devis priekšroku vienkārši savu pienākumu izpildei un pabeigt karu anonīmi. Tas manu dzīvi gūstā būtu padarījis daudz vieglāku.
Q: Kādi notikumi nodrošināja tavu atbrīvošanu?
A: Kanclers Konrāds Adenauers šajā lietā nospēlēja lielu lomu. Mana māte rakstīja Staļinam un Molotovam, taču nesaņēma nekādu atbildi. Viņa aizrakstīja Adenaueram un atbildē, ko sniedza pats kanclers, bija teikts, ka pie šīs problēmas viņš strādājot. Padomieši gribēja noslēgt tirdzniecības aktu ar Rietumiem, īpaši Rietumvāciju. Daļa no līguma bija kara gūstekņu atbrīvošana. Būdams ieslodzījumā, sapratu, ka kaut kas notiek, jo pēkšņi mums atļāva doties uz kino, iedeva drēbes. Tikām iesēdināti autobusā, kas devās uz Rostovu, kur, savukārt, iesēdāmies vilcienā. Tas notika 1955.gada oktobrī. Šie vilcieni maršrutēja līdz kādam decembrim. Līdz ko vilciens apstājās Herleshauzenā, man bija iespēja nosūtīt telegrammu savai Uši.
Q: Kas bija lielākie pozitīvie un negatīvie pārdzīvojumi, kad 1955.gadā tu atgriezies mājās?
A: Uzzināju, ka mans dēls un tēvs ir miruši. Man tas ļoti sāpēja. Vairāk par šo tēmu neko nevēlos stāstīt. Taču māte un mana burvīgā Uši mani gaidīja. Viņas nekad neatmeta cerības, un domāju, ka mana ticība viņu spēkiem bija tas, kas mani noturēja pie dzīvības par spīti visām pratināšanas un badā mērdēšanas šausmām. Lai arī ko NKVD man darīja, es vienmēr domāju par savu ģimeni. Vēl viens bēdīgs notikums, ko piedzīvoju, izkāpjot no tā vilciena, bija skatīties kā simtiem cilvēku ar savu dēlu, brāļu, vīru un tēvu fotogrāfijām rokās meklēja un atbraucējiem jautāja, vai nav redzējuši un pazinuši viņu tuviniekus. Daudzi tūkstoši gāja bojā un komunikācija ar ģimenēm bija ļoti vāja, līdz ar to liels skaits cilvēku par saviem ieslodzītajiem tuviniekiem neko nezināja. Viņi bija vienkārši kā spoki, kas pazuda... Man tas likās ļoti skumji.
Q: Kas bija pirmā lieta, ko tu vēlējies, nokļūstot mājās?
A: Labu maltīti un karstu vannu! Taču satikt Uši bija mans lielākais sapnis. Es arī lasīju visu, ko vien varēju atrast. Avīzes, grāmatas, žurnālus, es gribēju gūt informāciju. Es atrados intelektuālā vakuumā tik ilgi, es gribēju zināšanas. Protams, mēs ar Uši atkārtoti apprecējāmies baznīcā.
Q: Vai uz tavu atgriešanos bija kādas svinības?
A: Jā, tika plānota liela ballīte, bet es no tās atteicos. Es jutu, ka svinības neiederējās, kamēr mājās nebija atgriezušies visi dzīvi palikušie. Es arī nespēju noticēt atjaunotajām pilsētām, jauno automobiļu skaitam, lidmašīnām mierīgajās debesīs. Ģērbšanās stils bija jauns, viss bija jauns. Vienu no pirmajiem es satiku Assi Hānu, kurš bija atgriezies pirms 5 gadiem.
Q: Kāpēc tu pievienojies Bundesluftwaffe’i? Vai bija kas tāds, kas būtu varējis tevi noturēt no uniformas atkārtotas uzvilkšanas?
A: Vienmēr iekšā paliek doma, ka vari nokļūt līdzīgā situācijā. Kad es atgriezos, man bija 33 gadi, un tas ir par vēlu, lai sāktu jaunu karjeru. Man bija zudis kontakts ar ārpasauli, taču vienu lietu es pārzināju. Tā ir lidošana un militārisms. Tas bija drošs ceļš. Mani baidīja doma cīnīties vēl vienā karā, taču sapratu savas valsts vajadzības. Arī mani biedri bija pievienojušies gaisa spēkiem, bez tam, viņi mani visu laiku mēģināja pierunāt. Man piezvanīja Krupinskis un vēlējās, lai es pievienojos viņam un Gerdam Barkhornam ceļojumā uz Angliju. Dīters Hrabaks pat ieradās pie manis mājās. Galu galā es pievienojos 1956.gadā. Vecie puikas bija atkal kopā.
Q: Kā tu atkārtoti nokļuvi lidmašīnas kabīnē?
A: Man bija draugs, kas ļāva palidot ar savu vieglo lidmašīnu, kā arī es nokārtoju sertifikātu kā privātais pilots. Arī Hainss Baers man ļoti palīdzēja, tāpat kā visi pārējie. Es izgāju atkārtotus pilota treniņus Vācijā, Anglijā un ASV. Mani pataisīja par pirmo JG-71 „Richthofen” komodoru, un es biju ļoti lepns.
Q: Zinu, ka tu un Štainhofs brīdinājāt Vācijas valdību par F-104 programmu un ka tā lieta bija ļoti jūtīga. Ko tu par to saki šodien?
A: Jā. Nu, „Zvaigžņu iznīcinātājs” bija laba lidmašīna, taču tai bija savi trūkumi. Es nejutu, ka Vācijai tos vajadzēja vai ka mūsu piloti spētu tikt galā ar šo aparātu, pat ja tiem būtu vairāk pieredzes. Vairāki augstākstāvošie juta, ka es vairs neesmu tāds kā agrāk, taču es teicu to, kas man likās pareizi. Galu galā man izrādījās taisnība, bet tādā veidā ieguvu ienaidniekus. Es arī darīju pāris kriminālas lietas, piemēram, savas vienības F-86’os nokrāsoju ar tulpes ziedu [paskaidroju: Hartmans savu 2.pasaules kara laika iznīcinātāja purnu nokrāsoja kā tulpes ziedu]. Vēl es ieviesu, kā 2.pasaules karā, eskadrona pazīšanās svītras [paskaidroju: vācieši 2.pasaules kara laikā uz savām lidmašīnām zīmēja ne tikai numurus, bet arī līnijas u.c. simbolus, kas ļāva vieglāk atpazīt savu grupu]. Tas viss kopā dažam labam lika saraukt uzacis... Jutu, ka tobrīd puišiem psiholoģiskais pacēlums ir svarīgs faktors un nepieciešams biedriskums, tāpēc vajadzēja kādu atšķirības zīmi. Svītras tomēr tika aizliegtas pateicoties augstākstāvošo spiedienam, bet šodien tās tik un tā ir katram eskadronam. Man toreiz bija savi atbalstītāji, piemēram ģenerālis Kamhūbers (Kammhuber), taču viņš bija rets eksemplārs no vecajiem laikiem.
Q: Ko tu darīji, kad aizgāji pensijā?
A:Biju instruktors un lidoju pāris klubos, kā arī lidoju figūrlidojumu komandā ar Dolfo Gallandu (Dolfo Galland). Vēlāk es vienkārši izdomāju atslābt un izbaudīt dzīvi. Man ir mana ģimene un draugi, un es vienmēr satieku jaunus, kā tevi Kolin. Mēs esam runājuši daudz reižu vairāku gadu garumā, taču jūtu, ka tagad ir laiks atklāt lietas, par kurām nekad agrāk tā īsti neesmu stāstījis. Visam savs laiks.
Q: Jautājums, kas daudzus varētu interesēt.. Kā tev izdevās neienīst krievus par to, ko biji pieredzējis saskarsmē ar viņiem?
A: Vienu esmu iemācījies: nekad neļauj sev ienīst vairākus dēļ dažu rīcības. Naids un fanātisms iedzina postā manu nāciju, bojā gāja miljoni. Ceru, ka daudzi cilvēki neienīst vāciešus tikai dēļ nacisma, vai amerikāņus dēļ vergiem. Nekad neienīstiet, jo naids apēd jūs dzīvus. Saglabājiet atvērtu prātu un vienmēr meklējiet cilvēkos labo. Būsiet pārsteigti, ko varat atklāt...
:::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::
Hartmans sniedza šo interviju paziņam, Kolinam Hītonam (Colin Heaton), neilgi pirms savas nāves 1993.gadā, tā bija pēdējā viņa intervija.
Saku paldies visiem lasītājiem, kam pietika pacietības izlasīt manu rakstu-tulkojumu no sākuma līdz beigām. Ceru, ka viegli lasījās un bija aizraujoši.
