Hitlera pēdējais dzīves mēnesis bunkurā.73

Kara beigas nenovēršami tuvojās, un Hitlers sāka apdomāt ieteikumu pamest aizstāvēties nespējīgo galvaspilsētu un pārcelties uz bunkuru Alpu kalnos, no kurienes varētu turpināt cīņu. Taču propagandas ministrs Gebelss dedzīgi centās pārliecināt fīreru palikt Berlīnē, un, ja nāktos iet bojā, tad labāk to darīt pilsētas mūru iekšpusē. Nekas cits nespētu labāk apliecināt Hitlera uzticību "vēsturiskajam uzdevumam". Vadonis noticēja un izlēma nodot sevi "likteņa rokās".

Pārējie sāka bēgt jau pēc jubilejas. Pateikuši pāris atvadu vārdu, ministri un partijas līderi salēca automašīnās un devās prom no Berlīnes, kur jau bija dzirdami sprādzieni. Fīrers bijis tik ļoti vīlies, ka viņu pamet cilvēki, kurus viņš reiz padarīja par vareniem, ka atbildējis aizceļotājiem tikai ar galvas mājienu. Vēlāk viņš lūdza, lai uz viņa kapakmens būtu rakstīts — savu ģenerāļu upuris.

Atvadījies no svinētājiem, Hitlers atgriezās pazemes cietoksnī, no kura vēlāk tikpat kā neizgāja. Bunkurs atradās 11 metru dziļi zemē, betona sienas bija četrus metrus biezas, un tajā bija ap 20 trūcīgi mēbelētu istabu, kas kopumā aizņēma 250 kvadrātmetru teritoriju. Abas Hitlera istabas bija iekārtotas viņa sociālajam statusam nepiedienīgi trūcīgi, laikrakstam Bild stāsta vācu vēsturnieks Joahims Fests. Virs dīvāna karājās nīderlandiešu mākslinieka gleznota klusā daba, pie rakstāmgalda karaļa Frīdriha Lielā portrets ovālā rāmī.

Gultas kājgalī stāvēja ugunsdrošs seifs, kaktā skābekļa balons, kas kalpoja kā mierinājums nervozajam Hitleram, kurš baidījās, ka bunkurā kādu dienu var pietrūkt gaisa. Katras istabas griestos bija iestiprināta vienkārša spuldze, kuras mestā gaisma izstiepa telpās staigājošo ēnas.

Slikti vēdinātajās telpās uzturēties nebija patīkami. Tajās valdīja tikko panesama smirdoņa, kurā sajaucās asa dīzeļdegvielas, urīna un sviedru smaka. "Visiem bija bail palikt bunkurā. Sajūta bija kā zārkā," atmiņās dalās toreizējais bunkura telefonists Rohuss Mišs, kuram tagad ir 87 gadi. Telpās valdījis "pasaules bojāejas noskaņojums", ko tā iemītnieki centušies kliedēt ar alkoholu. Betona kastē lielos daudzumos bija sanesti vīni, liķieri un delikateses. "Mēs bijām morga iedzīvotāji," vācu plašsaziņas līdzekļiem stāsta R.Mišs.

Ar katru dienu padoto respekts pret vadoni saruka. Bunkura iemītnieki pīpēja jebkurā telpā, dzēra un svinēja, lai gan visi labi zināja, ka fīrers ienīst šādus netikumus.

Reizēm viņš pa šaurajām kāpnēm devās uz izeju, kas veda uz dārzu. Taču pusceļā allaž apgriezās un devās uz vannas istabu, kur mitinājās viņa suņi, lai stundām ilgi rotaļātos ar aitu suņa kuci un viņas pieciem kucēniem.

Pats Hitlers neatzina, ka būtu morāli sagrauts. "Pat ja jādreb manām rokām un galvai, mana sirds nekad nedrebēs," apgalvoja fīrers. Tomēr viņš pamazām dzisa arī garīgi. Kad fīrers parasti pulksten sešos no rīta atgriezās no stāvokļa apspriešanas, viņš spēku izsīkumā nokrita uz dīvāna. "Sulainis pacēla viņa kājas augstāk. Pilnīgi apātisks fīrers tur domīgi gulēja. Šokolāde un kūciņas. Viņa alkas pēc kūkām bija pārvērtušās par slimīgu atkarību," atmiņās rakstīja viena no Hitlera sekretārēm. Cita atcerējās, ka nacistu vadonis runājis vairs tikai par suņiem un to dresūru, barošanas jautājumiem, kā arī par pasaules stulbumu un negantību.